Lūgšanas Jēzus vārdā vienmēr tiek uzklausītas

“Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.” Mācekļi Viņam saka: “Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis.”.” [Jņ.16:23–30]

Ticīgajiem kristiešiem ir pārliecība, ka viņu lūgšanas Jēzus vārdā vienmēr tiek uzklausītas. Viņu ticībai ir vairāki neapgāžami iemesli, kas liek būt pilnīgi drošiem, ka viņi nemaldina paši sevi.

Pirmais iemesls, uz kuru balstās pārliecība, ka viņu lūgšanas tiek uzklausītas, ir skaidrā Dieva pavēle. Ja Dievs nekad nebūtu pavēlējis lūgšanu, cilvēkam tā būtu šokējoša nekaunība runāt ar Dievu, radībai runāt ar Radītāju, mālam runāt ar Podnieku. Dieva lūgšana ietver sevī vēlmi kaut ko Viņam pateikt. Galu galā padotais var kaut ko prasīt pat no visstingrākā karaļa, neapvainojot viņu, ja pats karalis ir uzaicinājis savu padoto tieši to viņam prasīt. Dieva kalpi var droši lūgt Viņam visu, kas vajadzīgs, jo daudzās Rakstu vietās Viņš pavēl saviem kalpiem piesaukt Viņu. Šodienas lasījumā Dieva Dēls saka: “Lūdziet, tad jūs dabūsit.” Citur Raksti mūs aicina, sakot: ”Piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt!” [Ps.50:15] Dāvids noteikti atzina šo vārdu patiesumu, kad viņš atsaucās uz paša Dieva pavēli, lūdzot Dievu: “Mana sirds turas pie Tava vārda: “Meklējiet Manu vaigu!” Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu.” [Ps.27:8]

Otrs iemesls kristiešu pārliecībai, ka Dievs uzklausa viņu lūgšanas, ir tas, ka Viņš ne tikai mums ir pavēlējis lūgt, bet arī mīlīgi apsolījis tās uzklausīt. Kristus to apliecināja ar dubultu zvērestu: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā.” [Jņ.16:23] Dāvids par to raksta šādi: “Tu, Kungs, liec piepildīties pazemīgo ilgām, Tu stiprini viņu drosmi un Tu pievērs viņiem Savu dzirdīgo ausi.” [Ps.10:17] Ja kristietis tic Dieva apsolījumam, ka Viņš uzklausa viņa lūgšanas, viņš nevar šaubīties. Pat, ja prāts iebilst: “Kā jūs varat piespiest Dievu darīt to, ko vēlaties?” viņš var pārliecinoši uz to atbildēt: “Man nevajag piespiest Dievu. Savas nemainīgās mīlestības dēļ Dievs jau brīvprātīgi Sevi ir saistījis ar skaidriem apsolījumiem, ko Viņš pats ir devis. Viņš ir uzticams un patiess. Ko Viņš sola, tas Viņam ir jātur. Viņa paša vārda dievišķā godība to pieprasa. Viņš nevar būt neuzticīgs ticīgajam, kurš Viņu lūdz. ”

Un lai cik negrozāmi, būtu šie iemesli, lai uzklausītu visu ticīgo lūgšanas, neviens, kurš lūdz Dievu, nepaliktu pilnīgi drošs, ja nebūtu trešā iemesla: Kristus nopelna un starpniecības. Ja cilvēks gribētu balstīties uz Dieva izteikto pavēli un apsolījumu, tad zināšanas par savu mazvērtīgumu un grēcīgumu viņu turpinātu biedēt. Bet ar mums ir labi! Dieva Vārds mūs nekādā gadījumā neaicina, lai mēs lūgtu balstoties uz savu taisnību un savu vērtīgumu. Patiesībā tas mums saka tieši pretējo – ka mūsu lūgšanai vajadzētu pilnībā balstīties uz Kristus nopelnu un Kristus kā Vidutāja, kā Pontifex, lūgšanu. Tāpēc Kristus mūsu šodienas tekstā saka: “Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva.” [Jņ.16:26-27] Kristus šeit nesaka, ka nevēlas aizlūgt par saviem dārgajiem apustuļiem. Tā vietā Viņš norāda, ka ticīgiem kristiešiem nevajadzētu domāt, ka tikai Kristus var lūgt un tikt uzklausīts un ka viņiem nav atļauts lūgt. Tāpēc ka viņi tic Kristum, viņu lūgšanas ir patīkamas Dievam Kristus dēļ, un tas, ko viņi runā Dieva priekšā, noteikti tiek uzklausīts.

Ak, cik gan svētīgs ir ticīgs kristietis! Nav nekādu vajadzību, kas nepieciešamas miesīgam vai garīgam labumam, ko viņš nevarētu sasniegt caur lūgšanu, un nav arī tik liela kārdinājuma, ko viņš nevarētu pārvarēt, jo viņa lūgšana vienmēr tiek uzklausīta.