Lai iekļūtu Debesu valstībā, ir nepieciešama kaut kāda taisnība

“Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī.” [Mt.5:20-22]

Katrs cilvēks, kurš tic Dievam un mūžīgajai dzīvei pēc nāves, atzīs, ka, lai iekļūtu Debesu valstībā, ir nepieciešama kaut kāda taisnība. Cilvēka paša sirdsapziņa viņu kaunina, ka grēku dēļ viņš nevar iekļūt šajā valstībā. Bet kādu gan taisnību vairums cilvēku cer iegūt, kas kādu dienu ļautu viņiem stāvēt Dieva priekšā un iekļūt Debesīs? Daudzi no viņiem domā, ka, ja viņi kaut vai kaut kādā mērā izpildīs Dieva likumu, vismaz tik daudz, cik tas ir iespējams, izmantojot cilvēka vājos spēkus, tad viņi izpildīs taisnības prasību, ko Dievs uzliek tiem, kuri vēlas, lai viņus uzņem Debesīs.

Bet kā Kristus saka, atbildot uz to? Mūsu Evaņģēlija lasījumā mēs lasām: “Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.” [Mt.5:20] Šeit evaņģēlists Matejs nogulda uz lāpstiņām visas to cilvēku domas, kas tic, ka viņi kaut kā var nopelnīt ceļu uz Debesīm. Jo ko gan rakstu mācītāji un farizeji tādu izdarīja, ka Kristus tiem noraida Debesis? Ciktāl tas bija viņu spēkos, viņi centās burtiski izpildīt Bauslībā teikto.

Ko Kristus varēja būt domājis, kad Viņš atsaucās uz citu labāku taisnību, bez kuras neviens nevar iekļūt Debesīs? Viņš šodienas tekstā saka: “Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: tev nebūs nokaut, un, kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: ģeķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: bezdievis! – tas sodāms elles ugunī.” [Mt.5:21-22] Šie panti mūs māca, ka tie, kas vēlas iegūt to taisnību, kas noder Dieva priekšā, nedrīkst koncentrēties uz mēģinājumiem ārēji piepildīt bauslību. Bauslība ir garīga, un tāpēc tās piepildīšana prasa visu cilvēku: domas, vārdus un darbus. Saskaņā ar bauslību Dieva priekšā taisnīgs ir tikai tas, kurš to ir izpildījis tā patiesajā garīgajā nozīmē, pat visstingrākajās prasībās.

Jo Bauslība aizliedz visus grēkus bez izņēmuma: “Jo, kas visu bauslību pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pret visiem.” [Jēk.2:10] Tādējādi ikviens, kuru var apsūdzēt pat vienā grēkā, nav taisnīgs Dieva priekšā. Pasaule apgalvo, ka vienam vārdam nav nozīmes, bet Kristus atbild: “Es jums saku: par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā.” [Mt.12:36] Tādējādi ne tikai acīmredzami grēki, bet pat veltīgs vārds padara viņu par netaisnu Dieva priekšā. Pasaule apgalvo, ka ir brīvība domāt itin visu, bet bauslība saka: “Tas Kungs cels gaismā, kas bija apslēpts tumsībā un atklās siržu nodomus” [1.Kor.4:5] un: “Tev nebūs iekārot” [2.Moz.20:17]. Tāpēc tas, kuru Bauslība var apsūdzēt par ļaunām domām vai grēcīgām iekārēm sirdī, arī Dieva priekšā nav taisnīgs.

Bauslība arī saka: “Jo šī ir tā vēsts, ko esat dzirdējuši no sākuma, ka mums būs citam citu mīlēt. … Katrs, kas savu brāli ienīst, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvību.” [1.Jņ.3:11, 15] Tātad tas, kuru Bauslība apsūdz, ka viņš mīl kaut ko vairāk par Dievu un ka mīl sevi vairāk par savu tuvāko, arī nav taisnīgs Dieva priekšā. Bauslība piebilst: “Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku.” [Jēk.4:17] Ja bauslība kādam pārmet, ka viņš nav līdz galam izdarījis kādu labu darbu, ko viņš varēja izdarīt, tad šādam cilvēkam atkal trūkst taisnības. Visbeidzot, bauslība pieprasa: “Topiet svēti, tāpēc ka Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts!” [3.Moz.19:2] un: “tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” [Mt.5:48] Tie, kas nav pilnīgi, paliek bez taisnības Dieva priekšā.