:: e – BAZNICA ::

Pravieša divkāršās žēlabas attiecas arī uz mūsu tautu

Ak, Kungs! Vai Tavas acis neraugās uz uzticību un patiesību? Tu tos gan siti, bet tie nejūt sāpes; Tu tos bargi pārmācīji, bet tie nelabojas; tie apcietinājuši savu pieri vairāk nekā akmeni un negrib atgriezties. [Jer.5:3]

ŽĒLABAS: “TU TOS GAN SITI”

Mani draugi, to, ka pirmās pravieša Jeremijas žēlabas mūsu tekstā, kuras viņš pauž Dieva priekšā: “Tu tos gan siti”, tagad attiecas uz mūsu tautu, var noliegt vienīgi tāds, kurš vairs netic, ka ir kāds Dievs debesīs. To var noliegt tikai ateisti, kuri pamanās apklusināt skaļo balsi, ko Dievs licis ikviena cilvēka sirdī: “Dievs ir!”

Tiesa: sērgu un badu pēc sliktas ražas var viegli atzīt kā no Dieva nākošu, jo cilvēki nav to pakārtotie cēloņi. Bet – kā bezdievīgi cilvēki var būt visu karu pakārtotie cēloņi, kara pirmcēlonis vienmēr ir Dievs, kurš to izmanto kā savu pārmācības vai soda rīksti.

Dievs ir ne tikai pasaules Radītājs, bet arī tās Visuvaldītājs. Viņā mēs dzīvojam, rosāmies un esam. Viņš nav nespēcīgs novērotājs, kurš ļauj pasaulei iet savu ceļu, kā vien tā vēlas. Pāvils saka, ka Dievs visiem cilvēkiem ir “nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot”. Jā, saskaņā ar Kristus paša izskaidrojumu, ne zvirbulis nekrīt zemē bez Tēva ziņas, ne mats nenokrīt no mūsu galvas, bet Viņš tos visus ir skaitījis. “Tas Kungs”, saka Dāvids 33. Psalmā, “raugās no debesīm, Viņš redz visus cilvēku bērnus; no tās vietas, kur Viņa tronis, Viņš pārredz visus zemes iedzīvotājus; Viņš īpatnēji izveidojis visu viņu sirdis un vēro visus viņu darbus.“ Patiešām, Dievs nav grēka cēlonis, bet neviena grēcīga sirds, mēle, roka vai kāja nav ārpus Dieva valdīšanas vai vadības. Tā nu – lai ko arī grēcinieki darītu, viņi nespēj darīt neko citu kā vien to, ko lēmis Dievs. Galu galā visam ir jāpakļaujas Viņa gribai, un visām lietām jāved pie Viņa noliktā mērķa. Tādēļ pravietis Amoss sauc: “Vai var gadīties pilsētā kāda nelaime, kam Dievs nebūtu licis notikt?” Un pravieša Jesajas grāmatā Tas Kungs pats saka: “Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!”

Tā nu, ja mēs gribētu atklāt, ko cilvēki ir izdarījuši ar saviem kara pieteikumiem un asins izliešanu un kā viņiem radās šādi asiņaini plāni, tad mūsu domām ir jāpaceļas daudz augstāk par viņiem. Jo neviena tauta uz zemes nespētu biedēt citu ar kara briesmām, ja nebūtu tā, kā saka Daniēls: “izlemts Sarga padomā un izdomāts Svētā sarunā”, tas ir, trīsvienīgā Dieva – visu tautu Kunga un ķēniņu Ķēniņa – padomā. Tādēļ Svētajos Rakstos par Dievu tiek teikts ne tikai tas, ka viņš ir karavīrs, kurš vada visus karus pasaulē, salauž loku un sarauj gabalos šķēpu, un sadedzina ratus ugunī, bet arī, ka Viņš pats piemeklē Savas tautas grēkus un atkrišanu ar karu un asinsizliešanu. Tā Dievs draudēja Savas derības ļaudīm neskaitāmas reizes caur Saviem praviešiem un tik tiešām Savu tautu arī sodīja. Viņš pasludina tos, kuri viņus sakāva asiņainā karā, piemēram, Nebukadnēcaru, par Viņa kalpiem.

Tā nu nav nekādu šaubu, ka pravieša Jeremijas žēlabas Dievam par Viņa ļaudīm: “Tu tos gan siti” attiecas arī uz mūsu tautu šodien.

Gadiem ilgi Dievs izlēja Savas mīlestības lietavas pār šo zemi un tautu. Viņš to padarīja par patvērumu dažādu tautu nabadzīgajiem un apspiestajiem un deva tiem tūkstošiem aku, kas pilnas līdz malām ar labklājību, dāvāja reliģijas un pilsoņa tiesību visa veida svētības, īsumā, gādāja tiem paradīzi zemes virsū, tā ka mūsu Amerika izcēlās kā brīnums citu tautu acīs. Bet kas notika? – Mūsu tauta piedēvēja sev to, ko Dievs tai bija devis no tīras žēlastības, atņemot Dievam godu un piešķirot sev, un līdz ar Nebukadnēcaru sakot: “Vai šī nav tā lielā Bābele, ko es uzcēlu ar savu spēku ķēniņam par mājokli un par godu savai varenībai?” Mūsu tauta ir padarījusi sevi, tās brīvību, tās varenību, tās bagātību par elku. Tā vietā, lai tuvotos Dievam Viņa bagātīgās svētības dēļ, mūsu tauta ir atkritusi no Dieva vēl tālāk un ir teikusi saviem zelta tīrradņiem: mans mierinājums! Publisks ateisms, zvērestu laušana, Dieva vārda nicināšana un svētās dienas nesvētīšana, nepaklausība vecākiem un sacelšanās pret varu, slepkavība, laulības pārkāpšana, visa veida krāpšana, augļošana, kukuļošana, nepatiesa liecība, negodīgas tiesas – tas viss ir kļuvis par ikdienas šausmām, ka nevienu tas vairs ne pārsteidz, ne izbiedē, un tās ir apgrēcības, kuras cilvēku nesavaldītas tagad kliedz pēc atriebības uz debesīm gadiem ilgi.

Tā nu beidzot Dievs izlēma to ņemt vērā, jo Viņa pacietība tika nicināta un apsmieta. Tā nu beidzot Viņš ļāva piepildīties Jāņa redzējumam, kurš raksta Atklāsmes grāmatā: “Es redzēju, un raugi: pelēks zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija vārds – nāve, tai sekoja elle.” Ir izcēlies baismīgs karš, kuram līdzīgu pasaule diez vai ir redzējusi. Jau ir krituši simts tūkstoši – vieni kaujas laukā, citi no asinskāro slepkavu rokas, un Dievs vien zina, cik daudzi mira pēkšņi savos grēkos un ir kapa aprīti. Tūkstošu tūkstoši ir padarīti par raudošām atraitnēm un bāreņiem. Tūkstošu tūkstoši guļ nopūzdamies un šņukstēdami savās būdās vai sakropļoti kleberē apkārt pa pasauli. Tūkstošu tūksotšiem viņu laimīgās ģimenes ir pilnībā izpostītas. Tūkstošiem miermīlīgu mājokļu, jā, veselas pilsētas un ciemi, ir pārvērsti pīšļos un putekļos un to senāk plaukstošie un viļnojošies kviešu lauki – par novārtā pamestu zemi. Tūkstošu tūkstoši reiz miermīlīgu kaimiņu ir pārvērsti par nikniem ienaidniekiem, kuri nīst viens otru līdz pat nāvei. Visās zemes vietās ģimenes, kas reiz dzīvoja lieliskā mierā, pārņem tīrās šausmas par slepkavnieciskajiem reidiem nakts klusumā. Un, kas ir visšausmīgākais, tūkstošu tūkstoši ir zaudējuši ticības dzirksti un mīlestību, kas tika aizdegta viņu sirdīs, kad cēlās kara traģēdiju plūdi. Dievs ir sodījis grēciniekus ar grēciniekiem šajā karā. Ar katru nākamo šā kara laika dienu pēdējās mīlestības, audzināšanas, disciplīnas, cieņas un pienācīgas izturēšanās jūtas sirdīs tiek nokautas aizvien vairāk, un karojošās, okupējošās armijas piepildīs zemi ar vēl jo lielāku grēku un zaimu skaitu.

Ak, lielā, ak, šausmīgā Dieva dusmība!

Tomēr, mani draugi, tā ir tikai viena mūsu tautas un zemes patreizējā stāvokļa attēlojuma puse. Ir vēl otra, kas parādās mūsu tekstā un ir vēl biedējošāka. Tur ir teikts ne tikai: “Tu tos gan siti”, bet arī: “bet tie nejūt sāpes”. Ne tikai: “Tu tos bargi pārmācīji”, bet arī: “bet tie nelabojas; tie apcietinājuši savu pieri vairāk nekā akmeni un negrib atgriezties.” Tad nu apskatīsim šo vēl tumšāko pusi.

ŽĒLABAS: “BET TIE NEJŪT SĀPES”

Ja mūsu tauta, mani draugi, būtu ļāvusi šīm kara žēlabām, kurš turpinās jau teju divus gadus, kalpot mums par atziņu, kāpēc Dievs to mums ir uzkrāvis, tad šodien mēs būtu skūpstījuši asiņaino rīksti, ar kuru Dievs sita un joprojām turpina sist gan mūs, gan mūsu tautu, ar prieka asarām un pateikušies Dievam par to. Bet sakiet man paši, vai tas ir ticis darīts? Vai mēs varētu sacīt: “Kungs, Tu tos sit un viņi to jūt”? – Protams, uzņēmējs jūt dīkstāvi savā biznesā; protams, zemes īpašnieks jūt sava īpašuma cenas krišanos; protams, nodokļu maksātājs jūt nodokļu sloga celšanos; protams, karavīrs jūt karadienesta grūtības; protams, tēvs, māte, brālis, māsa, dēls, meita, draugs asi izjūt savu mīļoto zaudējumu, kuri krituši karā, vai sava īpašuma zaudējumu, savas dzimtās pilsētas zaudējumu, savu lauku izpostīšanu, savas dzīves nemieru un neskaidrību; protams, kas kalpo mamonam, mantkārīgie, augļotāji, jūt, kad pēkšņi karš izdzēš aizvien lielāku daļu no viņu spekulāciju vērtības, aptur viņu izaugsmi un padara viņus par neko; protams, nabadzīgais jūt, kā pieaug viņa pamatvajadzību apmierināšanas izmaksas. Taču tas viss nav sajūta, kas pravietim prātā, kad viņš saka: “Tu tos gan siti, bet tie nejūt sāpes.” Ar to viņš domā sajūtu, ka Tas Kungs tos sit, ka soda sitieni ir mūsu grēku dēļ, ka Dieva dusmība ir nākusi pār šo zemi gluži kā pār Sodomu, ka tā galu galā ir Dieva tiesa līdz ar dusmību, kas deg līdz pat elles dziļumiem, ar ko Dievs piemeklē mūsu tautu par Dieva aizmiršanu un tās bezdievību. Kur tad nu ir šī sajūta? – Pagaidām vēl nav ne miņas no šīs sajūtas mūsu ļaudīs. Drīzāk ir palikusi tā pati vecā drošība grēkot, vecā augstprātība, vecā elkdievība, kas vērsta uz sevi pašu un savu darbu. Kā vienīgo iemeslu visai šai nelaimei, kas pār mums ir nākusi, mūsu ļaudis redz ienaidnieku, ar ko mēs cīnāmies. Tādēļ mūsu tautas paštaisnībā un sevis svētīšanā vienīgi ienaidnieks tai liekas sodīts un nolādēts. Bet tauta neredz, ka Dievs ir izvilcis zobenu pār to. Ja mūsu tautai vaļsirdīgi un atklāti parādīs, ka Dievs soda tās grēkus ar šo karu, viņu atbilde būs tāda kā Sodomas iedzīvotājiem, par kuriem tiek teikts, ka viņiem pasludinātā Dieva tiesa likās smieklīga. Jā, viņi ir ne tikai akli un kurli pret to, bet viņi jūs pasludinās par nemiera cēlējiem valstī, neslavas cēlējiem un tautas goda zaimotājiem un rīkosies tā, kā viņi darīja ar Stefanu, kurš runāja pret Jeruzālemi un tās templi. Viņi jūs nomētās akmeņiem kā cilvēkus, kas nav pelnījuši dzīvot.

Tā nu pravietis Jesaja tiešām apraksta arī mūsu tautas stāvokli, rakstot: “Tu tos gan siti, bet tie nejūt sāpes; Tu tos bargi pārmācīji, bet tie nelabojas; tie apcietinājuši savu pieri vairāk nekā akmeni un negrib atgriezties.”

Kāds tad, mani draugi, ir mūsu stāvoklis? Vai mums nav jāatzīst sev pašiem par kaunu, ka pat mūsu starpā kopš kara sākuma vairums nav atzinuši to kā sodu par mūsu grēkiem vai Dieva dusmību un sodu pār mūsu tautu? Kur ir mūsu nožēlas asaras par mūsu kopējo vainu šajās vispārējās žēlabās? Kur ir mūsu ikdienas lūgumi un lūgšanās, cīnīšanās un cīņa ar Dievu pēc atgriešanās un žēlastības mums un mūs nelaimīgajai tautai? Vai mēs daudz labāk neesam gavilējuši līdz ar tiem, kuri šajā karā redzēja vienīgi pilnīgas brīvības un vienlīdzības jauna laikmeta cerīgo piedzimšanas brēcienu? Vai mēs neesam ņēmuši savus ieskatus par šo karu no bezdievīgajiem, ateistiskajiem periodiskajiem izdevumiem tā vietā, lai ņemtu tos no nekļūdīgā Dieva vārda? Tā vietā, lai lūkotos uz kungu Kungu, kura niknums ir atmodināts, un pāri visam teiktu ar Dāvidu: “šādā iznīcība ir sūtīta pār zemi”, vai mēs neesam lūkojušies tikai uz cilvēkiem? Un vai tādēļ mēs ne tikai esam ietvēruši savās sirdīs naidu pret ienaidnieku un partijiskās dusmas, bet arī palīdzējuši uzkurināt arī citos cilvēkos šo pazemes uguni, kas tagad deg spožām liesmām? Vai mēs neesam līdzdalīgi mūsu tautas vispārējā paļāvībā uz tās varenību un gudrību un cilvēka dievišķošanu? – Ir pareizi, ka mēs esam pastāvējuši par saviem vadītājiem. Bet vai mēs tai pat laikā neesam iesaistījušies to partijisko ļaužu intrigās, kuri ir tik liekvārdīgi un liekulīgi iztēlo savu lojalitāti tik ilgi, kamēr šķiet, ka valdība kalpo viņu mērķiem, bet atmet savas lojalitātes masku, kad, šķiet, ka valdība vēlas iet citu ceļu? To partijisko ļaužu intrigās, kuriem nav cita nolūka, kā vien gāzt visu un panākt stāvokli, kur ir tikai vienlīdzība, šī nacionālistiskā griba un nekaunība, kas tiek dēvēta par “brīvību”? Ak, šajā purvā ir iestiguši tik daudzi, no kuriem mēs tikpat labi būtu varējuši sagaidīt ko citu! – Tiesa, divdesmit gadus atpakaļ mūsu baznīcā šādas ainas noteikti nebūtu iespējamas. Divdesmit gadus atpakaļ, kad mēs vēl bijām nabadzīgi un bez sava dievnama, mēs nekad nebūtu šaubījušies par to, vai mums kā kristiešiem ir jāizvēlas cits ceļš nekā pasaulei, ja mēs vēlētos izvairīties no soda līdz ar bezdievīgo pasauli. Bet mēs esam atkāpušies, mēs esam krituši. Pasaules gars ir ielauzies mūsos un radījis postījumus mūsu starpā.

Ak, mani brāļi un māsas, ir laiks, jā, ir pēdējais laiks, ka mēs nākam pie sajēgas, ka mēs ceļamies no sava kritiena, ka mēs griežamies atpakaļ. Ja mēs to negribēsim darīt, tad pasaules gars, pat ja tas joprojām ļaus mums kādu laiku paturēt ortodoksas baznīcas ārējo formu, ātri vien būs izgrauzies cauri mūsu kodolam kā kaitīgs tārps un atstājis mums tukšu čaulu – mums būs vārds, kas teiks, ka esam dzīvi, bet mēs būsim miruši.

Tad nu uzklausiet mani šodien, lai jūs atkal uzklausītu Dievu! Nenovērsieties spītīgi no sava vecā mācītāja, jūsu dvēseļu kopēja, kas vēršas pie jums, lai kādu dienu Dievs no jums nenovērstos jūsu nāves stundā! Jo es jums nesludinu savā vārdā – tāda paša grēcinieka kā jūs vārdā, bet Tā Kunga vārdā, Visaugstākā vārdā, kuru jūs dievbijīgi piesauciet un kuram esat solījuši uzticību. Lai tad nu ikviens pārbauda savas domas un savu stāvokli saskaņā ar Dieva vārdu ar sirds nopūtām pēc Svētā Gara apgaismības. Palīdziet arī viens otram kā patiesi garīgie priesteri īstenai sevis izpratnei un sniedziet savu palīdzību ikvienam. Tad atzīstiet Dievam ar skumjām un satriektām sirdīm savu nomaldīšanos no Dieva vārda un pret jūsu grēkiem tieciet mierināti, ka visiem nožēlojošiem grēciniekiem ir dots dievišķās žēlastības saldais apsolījums Kristū. Lai neviens negaida uz otru. Lai katrs sāk pats ar sevi, neprasot padomu miesai un asinīm.

Ak, ja mēs to darītu, tad plāns, kas sātanam ir padomā – cīnīties ar šo karu pret mūsu pestīšanu un pievilt mūs tādā veidā, ciestu neveiksmi. Jo, ja Dievs sit, un tas tiek sajusts, ja Dievs piemeklē, un seko labošanās, tad Dievs nožēlo visu ļauno, ko Viņš bija iecerējis, tad sods kļūst par zālēm, nelaimes nāk par labu un pat visasiņainākais karš par līdzekli, ja ne laicīgam, tad garīgam un mūžīgam mieram.

Bet tā kā vienīgi žēlastības un miera Dievs var dot gribu un izdošanos laicīgai un mūžīgai labklājībai ikvienam atsevišķam cilvēkam un veselām tautām, tad noslēgumā metīsimies ceļos un kopīgi lūgsim pēc Dieva žēlastības sev un mūsu tautai, visai kristietībai un visai salīdzinātajai pasaulei, dziedot lūgšanu “Kungs apžēlojies”.