Lai gars gūtu stiprinājumu un mierinājumu

“[Ābrahāms] sacīja: “Mans Kungs, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad, lūdzams, neej savam kalpam garām.”” [1.Moz.18:3]

Vēstulē ebrejiem autors ir aplūkojis šos vārdus, mudinādams kristiešus būt viesmīlīgiem, un sacīdams: “Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus.” [Ebr.13:2]

Bet viesmīlība ir sastopama visās vietās, kur ir Baznīca. Jo Baznīcai arvien ir – kā varam tam ticēt – kopīgs maks un krājumi – kās tai pavēlēts: “Dod tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties.” [Mt.5:42] Mums piederas kalpot visiem ļaudīm un rūpēties par tiem nevien ar mācību, bet arī ar dažādu veidu palīdzību un labiem darbiem – tā, lai viņu gars gūtu stiprinājumu un mierinājumu?

Bet jo īpaši nepieciešams savu palīdzību un labvēlību veltīt svešiniekiem, kuri parasti cieš trūkumu. Jo Kristus skaidri ļauj noprast, kādu spriedumu Pastarā dienā saņems nelaipni un bargi cilvēki, kas nav bijuši viesmīlīgi; tādiem Viņš sacīs: “Es biju svešinieks un jūs Mani neesat uzņēmuši” [Mt.25:43], un: “Patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” [Mt.25:40]

Vai gan šāds tikums varētu tikt slavēts vēl brīnišķīgāk, kā sakot, ka viesmīlīgie savos namos ir uzņēmuši nevis cilvēkus, bet pašu Dieva Dēlu? Un vai gan ir kas vēl atbaidošāks par neviesmīlību? Jo, būdams neviesmīlīgs, tu padzen no sava nama nevis cilvēku, bet pašu Dieva Dēlu, kas par tevi cietis pie krusta un miris!