:: e – BAZNICA ::

Lācis kļūst par kristieti

Kāds ateists devās pastaigā pa mežu un apbrīnoja visu, kas radies evolūcijas gaitā. “Cik majestātiski koki! Kādi burvīgi meža zvēri!” viņš sacīja.

Nonācis pie upes, viņš pēkšņi izdzirda krūmos čaboņu. Apgriezies pamana milzu lāci, kas viņam tuvojas. Vīrs nu jož, ko kājas nes, lācis viņam pakaļ. Viņš paklūp, tad pieceļas un redz, ka lācis jau pavisam tuvu un grasās viņam uzbrukt. Ateists tikai paspēj izsaukties: “Ak, mans Dievs!”

Pēkšņi laiks apstājas. Lācis sastingst. Mežs apklust. Pat ūdens upē pārstāj tecēt. Tad parādās spoža gaisma, un balss no debesīm saka: “Tu visus šos gadus esi noliedzis Manu eksistenci. Citiem tu māci, ka Manis nav, turklāt uzskati Manu radību par vienkāršu sagadīšanos. Vai tu domā, ka Man tev tagad būtu jāpalīdz izkļūt no šīs ķezas? Vai Man pret tevi būtu jāizturas kā pret kādu ticīgo?”

Ateists, pacēlis acis pret gaismu, atbild: “Protams, nebūtu taisnīgi pēc visiem šiem gadiem mani saukt par kristieti, taču varbūt vismaz lāci Tu varētu par tādu padarīt?”

“Protams,” atbildēja balss, Gaisma izzuda, upē ūdens sakustējās, un mežs atsāka šalkot. Lācis atdzīvojas un, salicis ķepas kopā, noliec galvu un saka: “Nāc, Kungs Jēzu, esi mūsu viesis un svēti, ko Tu mums esi devis!”