Kristus augšāmcelšanās svētku atsvētē

Noklausies šo e-publikāciju

Un, kad viņi runāja par šīm lietām, Jēzus pats stājās viņu vidū un viņiem sacīja: “Miers ar jums!” Bet tie ļoti izbijās un baiļojās, un viņiem šķita, ka garu redzot. Un Viņš tiem sacīja: “Kāpēc esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas šaubas ceļas jūsu sirdīs? Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam.” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un kājas. Bet, kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, Viņš tiem sacīja: “Vai jums še ir kas ēdams?” Un viņi Tam pasniedza gabalu ceptas zivs un tīru medu. Un Viņš ņēma un ēda to, viņiem redzot. Pēc tam Viņš tiem sacīja: “Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.” Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata, un tiem sacīja: “Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes. Lk.24:36-47

Mīļie draugi, mēs no Dieva Rakstiem, tos pareizi lietojot, gūstam labu mācību, pamācību vai iepriecu. [2.Tim.3:16] Tādēļ īpaši svētie evaņģēliji jeb priecīgā vēsts, ko lasa Lieldienu svētkos, mūs bagātīgi māca, pamāca un iedrošina.

Tāpēc, pirms dosimies laukā savos darbos, mācīsimies no šī evaņģēlija:

Turēt prātā Jēzu Kristu, kas uzmodināts no miroņiem.

• mums par mācību;
• mums par pamācību;
• mums par iepriecu.

Tu, Jēziņ, uzvarējis,
Gods, gods tev stiprais karavīrs,
Gods tev, Tu esi spējis,
Uzvarēt. Dievs un Cilvēks tīrs,
Ko pasaule man darīs?
Mans Jēzus glāba man.
Vai man tā elle parīs?
To Jēzus postījs gann.
Ko nāves baigs tu kņosies,
Mans Jēzus dzīvo vēl,
Tam kaut tu ganna plosies,
Dos slavi mana mēl`. Āmen.

Kas grib turēt prātā Jēzu Kristu, kas uzmodināts no miroņiem, tam,

Pirmkārt, jāņem vērā mācību, ko mēs gūstam no Kristus augšāmcelšanās. Visupirms ziniet to, kas patiešām noticis – Kristus ir dzīvs! Kas mūsu dēļ tika nokauts pie krusta koka, ir piecēlies no mirušajiem. Viņš ticis uzmodināts.

Dieva Vārds mums labi stāsta. Pirmā Lieldienu svētdienā mums eņģelis pasludināja, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem, un rādīja tukšo kapu dievbijīgajām sievām, kas Viņu meklēja Jēzus līķi. Vai Viņš piecēlās savā spēkā, vai cits kāds Viņu piecēla?

Pirms savas nāves Viņš apliecināja: “Neviens to nav Man atņēmis, bet Es to atdodu pats no Sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt.” [Jņ.10:18] Kā gan Viņš nespētu augšāmcelties no mirušajiem, ja bija ne vien patiess Cilvēks, bet arī patiess Dievs [Red.-kam piemīt tā paša dievišķā vara, kas Tēvam un Svētajam Garam.] Tāds, redziet, ir mūsu Pestītājs.

Raksti māca arī, ka Dievs Tēvs savu Dēlu Jēzu uzmodināja no mirušajiem. Apustulis Pēteris saka: “Šo Jēzu Dievs ir uzmodinājis, tam mēs visi esam liecinieki.” [Ap.d.2:32] Šie Vārdi mums skaidri māca svarīgu mācību, proti, ka Dievs, kas cilvēku grēku dēļ bija bezgalīgi nokaitināts, tagad ir pilnībā salīdzināts ar cilvēkiem caur Jēzus nāvi un miršanu. Par zīmi tam [Red.- visas pasaules attaisnošanai jeb absolūcijai] Viņš uzmodināja no mirušajiem Jēzu, kuru, kā visas pasaules Galvotāju, lika nokaut pie krusta.

Tā tas ir. Jēzus no miroņiem tapa dzīvs savā un “sava Tēva godības spēkā.” [Rom.6:4]

Eņģelis Viņu teica esam dzīvu. Un dzīvu Viņu redzēja divi mācekļi, kas gāja no Jeruzalemes un Emavu. Tie pazina Viņu maizi laužot, kā dzirdējām vakardiena sprediķī. “Katra lieta pamatojas uz liecību no divu vai triju liecinieku mutes.” [2.Kor.13:1] Bet mūsu uzmodinātais Pestītājs ir parādījies ne vien visiem saviem apustuļiem, bet “Viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē,” [1.Kor.15:6] t.i. kristītiem un ticīgiem vīriem.

Šodienas evaņģēlijā mēs lasām, ka Jēzus parādījās saviem apustuļiem, kad tie bija sapulcējušies. Viņš ne vien parādījās, bet arī runāja ar viņiem. Jēzus pats stājās viņu vidū, rādīja savas caururbtās rokas un kājas, un kad tas vēl nebija gana, Viņš ēda gabalu ceptas zivs un tīru medu, lai viņi redz, ka Viņš tiešām ir no miroņiem augšāmcēlies.

Ko Jēzus runāja ar saviem mācekļiem? Viņa pirmie vārdi ir: “Miers ar jums.” Tas nebija vienīgi jūdiem ierasts sveiciens. Jēzus tā ne vien mieru novēl, bet arī dod, būdams “Miera valdnieks.” [Jes.9:5]

Ko vēl Jēzus saka? Viņš mīļi un bagātīgi viņus iedrošina: “Kāpēc esat tā izbijušies?” Noprazdams, ka viņi maldīgi uzskatīja Viņu par spoku [ķēmu] vai acu apmānu, Viņš sacīja: “Kāpēc tādas šaubas ceļas jūsu sirdīs? Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam.”

Vēl Viņš māca no Rakstiem, kas “rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās” par Viņu, ko Viņš arī agrāk bija mācījis. “Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata,” ka pravieši jau agrāk bija pasludinājuši Kristus ciešanas un augšāmcelšanos.

Vai kāds vēl negrib ticēt, ka Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem? Šeit ir tik daudz liecinieku – eņģeļi, mācekļu pulks un pats Jēzus. Mums būs viņiem ticēt, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem.

Otrkārt, jāņem vērā pamācību, ko mēs gūstam no Kristus augšāmcelšanās, kad mēs gribam turēt prātā Jēzu Kristu, kas uzmodināts no miroņiem.

Šajos svētkos mums tika sludināts, ka dievbijīgās sievas, kas gāja uz kapu svaidīt Jēzu, pēc tam arvien runāja savā starpā par Kristus augšāmcelšanos. To darīja arī mācekļi. [Red.-kur tas rakstīts?] Viņi mūs pamāca, ka arī mums pienākas šajos svētkos runāt par Jēzus augšāmcelšanos.

Īpaši tādēļ, ka Viņš “nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.” [Rom.4:25] Tas noticis ne dēļ svētiem eņģeļiem, nedz dēļ nešķīstiem gariem, bet dēļ mums. Dēļ mums! Kā lai par to nedomājam un nerunājam?

Mums jāpasludina Kunga Jēzus nāvi un miršanu. Mums jāapdomā Viņā nāves vaina, kas ir mūsu grēki, un Viņa augšāmcelšanās augļi, kas ir mūsu attaisnošana. Kad nāk mūsu priekšā grēki, tiem mums jāapdomā kā garīgu nāvi. Jo, kas grēkos dzīvo, tas garīgi ir miris, un viņš mirs ne vien laicīgi, bet, ja mirs grēkos, tas mirs arī mūžīgā nāvē. Tādēļ mūsu Pestītājs, mūsu grēku dēļ, ir cietis nāvi pie krusta, lai mums nav mūžīgā nāvē jāmirst, bet, lai caur Viņu tiktu taisnoti.

Kā tas notiek? Redzi, kad grēcinieks savus grēkus apdomā, un uzlūko Dieva dusmas, kas redzamas mūs Pestītāja miršanā, tad viņam bez kavēšanās jāraujas no grēku miega, jāienīst grēki, no grēkiem jāatstājas un jāturas pie Jēzus, un jātic, ka Viņš ar savu nenoziedzīgo nāvi samaksājis par mūsu noziegumiem, mums nopelnījis Dieva žēlastību, kas mūs iepriecina ka “dzīvotu atjaunotā dzīvē.” [Rom.6:4] Redzi, tā ir mūsu garīgā augšāmcelšanās no garīgās nāves. “Svētlaimīgs un svēts ir tas, kam daļa pie pirmās augšāmcelšanās. Pār tādiem otrai nāvei nav varas.” [Atkl.20:6]

Uz to mudina [modina] mūs apustulis Pāvils: “Izmēziet veco raugu, lai esat jauna mīkla,” [1.Kor.5:7] lai jums ir daļa pie garīgās augšāmcelšanās, bez kuras mēs nevaram nokļūt mūžīgajā dzīvošanā. Jēzus ir pavēlējis “Viņa Vārdā sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām.”

Grēku piedošana, bez kuras nebūs mūžīgā dzīvošana un svētība, dažam gan patīk, bet to neviens nevar dabūt bez atgriešanās no grēkiem. Tā nu, kas atgriežas no saviem grēkiem pie Dieva, tam grēki tiek piedoti, un līdz ar to ir arī Dieva miers.

Treškārt, jāņem vērā iepriecinājumu, ko mēs gūstam no Kristus augšāmcelšanās, kad mēs gribam turēt prātā Jēzu Kristu, kas uzmodināts no miroņiem.

Vai tas nav liels prieks, kad Jēzus mums pasludina mieru? Saviem mācekļiem Viņš sacīja: “Miers ar jums.” Pirms Jēzus augšāmcelšanās neviens īsti nevarēja zināt, vai Dievs būs mierā [pieņems] ar sava Dēla Jēzus Kristus upuri par visiem cilvēkiem.

Bet nu, Jēzus ir uzmodināts no mirušajiem un iznāk no kapa ar priecīgo sveicienu: Miers ar jums, mani brāļi, kas savu grēku dēļ bijāt noskumuši, nu jums ir miers ar Dievu, kas ir mans Tēvs un jūsu Tēvs, mans Dievs un jūsu Dievs. [Jņ.20:17] Jums ir miers ar Mozu un baušļu lāstiem. “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” [Rom.8:1] [Kas ir Kristū, nedzīvo pēc miesas, bet gara.] Miers ir jūsu sirdsapziņām. “Ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds.” [1.Jņ.3:20] Miers jums ir no briesmīgā sātana, jo vecai čūskai ir sadragāta galva. [1.Moz.3:15] Tā Es esmu “atbruņojis visas pretvaras, tās atklāti kaunā likdams un [Kristū] uzvaru svinēdams pār viņām.” [Kol.2:15] Es ar savu nāvi iznīcināju “to, kam nāves vara, tas ir, velnu.” [Ebr.2:14] Jums ir miers no nāves. Tagad arī mirdami jūs varat priecīgi saukt: “nāve ir aprīta uzvarā! Kur, nāve, tava uzvara? Kur, [nāve] elle, tavs dzelonis? Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” [1.Kor.15:54-55;57]

Vai tas nav patiess iepriecinājums, ko gūstam no Jēzus augšāmcelšanās? Vai to mums nevajadzētu arvien pieminēt?

Tiesa, mums jāmirst. Bet kas tad kaitēs tiem, kas ticībā un Kungā mirst? “Svētīgi mirušie, kas mirst iekš Tā Kunga no šā brīža.” [Atkl.14:13]

Tās miesas zemē liktas,
Top tārpiem barība,
Jeb gan tās rādās sliktas,
Nāks priekšā taukumā,
Tās uzies saules slavē,
Jā, būs vēl skaidrākas,
Ko bīstas, tās to nāvi,
Tik jaukas tapušas?

Mūsu evaņģēlijā Kungs Jēzus ir priekšzīme, kādas būs mūsu miesas pēc mūsu augšāmcelšanās. Viņš parādās mācekļiem, tie izbīstas, kā spoku ieraudzījuši, bet Viņš tiem rāda sava rokas un kājas. Tā būs tad, kad mirušie celsies augšā. Viņiem būs tā pati miesa un locekļi, kas viņiem bija šeit, bet “apskaidrota miesa.” [Fil.3:21] Ījabs par to priecājas, sakot: “Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku.” [Īj.19:25-27]

Vai tad tas varētu būt citādi? Jēzus ir mūsu galva, mēs Viņa locekļi. Ja galva ir izrāvusies no nāves, vai locekļi varētu palikt nāvē?

Tas kviešu graudiņš nenesīs,
Nekādus augļus klētī;
Tāpat mūs nāve pārvērtīs,
Kad topam zemē sēti,
Pēc būs mums atkal atmosties,
Mēs lielā godā celsimies,
Kā Kristus mums to pelnījis.

“Sēts top iznīcībā un uzmodināts neiznīcībā. Sēts top negodā un uzmodināts godībā; sēts top nespēkā, uzmodināts spēkā. Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa. Kā ir dabīga miesa, tā ir arī garīga miesa.” [1.Kor.15:42-44] Tā skaidri mums raksta apustulis Pāvils par mūsu miesas augšāmcelšanos. Ja arī tu gribi priecīgs celties augšā pastarā dienā, turi prātā Jēzu Kristu, kas uzmodināts no miroņiem.

Kristīgie ļaudis, neaizmirstiet jel savu Labdari, savu mīļo Pestītāju, kas tagad sauc jums, kā agrāk Israēla tautai: “Es tevi neaizmirsīšu! Es izgaisinu tavus pārkāpumus kā miglu un lieku izklīst taviem grēkiem kā mākonim. Atgriezies pie Manis, jo Es tevi atpestīšu!” [Jes.44:21-22]

Atsauciet atmiņā šajos svētkos dzirdēto. Jēzus, kas jūsu un visas pasaules grēku dēļ tika nokauts, ir dzīvs, “Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies.” [Mt.28:7] Tas ir Viņa dievišķais spēks. “Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem.” [Rom.6:4] Tā ir ziņa par mūsu taisnošanu. Ko gan citu mums vairāk par visu būs turēt savā prātā un atmiņā, ja ne savu Pestītāju? Līgava ar vien domā par savu līgavaini. Labas draugs neaizmirst savu draugu. Arī mēs negribam aizmirst savu Pestītāju Jēzu.

Ko darīs pasaules bērni un grēka gabali, kas šajās dienās par Kristus augšāmcelšanos klausās kā pasakā? Citi to gan dzird, bet, kas zina vai viņi tam tic? Dažam atkal galva pilna citām domām, nevis Jēzus augšāmcelšanās. Cits slinkuma dēļ nav baznīcā, bet krogā, kristībās, kāzas un tirgū atrodas. Laikā, kad grēciniekam būtu dievnamā kopā ar citiem jāklausās, ka laiks celties no grēka miega, jo Jēzus ir augšāmcēlies, viņš labprāt staipa kaulus aizkrāsnī vai arī kopā ar citiem bezdievjiem plāno plītēt, spēlēt, cilvēkus apkrāpt, apzagt un tā joprojām. Cits, savukārt, agri ceļas uz darbu un vēlu paliek nomodā pat nerimstoties svētdienās. Bet vai tāds domā par to, ko mēs dziedam?

Augstais Dievs!
Dod ir man šī rīta laikā,
Tā kā klājas piecelties,
Un priekš tava svētā vaiga,
Labās domās iekulties.

Bet tādi zemes tārpi ložņā vienīgi pa zemi kā kurmji. Debess un debešķīgās lietas viņiem šķiet smirdīgas. Tur viņi arī nenonāks, ja neatgriezīsies un nedzīvos labāk.

Bet jūs, Dieva izredzētie bērni, “ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.” [Kol.3:1-2]

Klausieties, es jums došu kādu padomu, lai arvien varat paturēt prātā [atmiņā] Jēzu, kas ir augšāmcēlies no mirušajiem, un varētu iepriecināties ar savu augšāmcelšanos. Atcerieties Viņu ik rītu un ik vakaru. Saule vakarā noriet, bet no rīta daudz jaukāka un spožāka uzlec. Jēzus ir “taisnības saule” [Mal.3:20], kas Lielās piektdienas vakarā skumji norietēja kapos, bet svētajā rītā uzlēca ar lielu prieku.

Ja esi Jēzu loceklis, tad dziedi droši:
Ir es tāds skaidrais būšu,
Kad es no nāves [iz]kļūšu,
Pie Dieva Debess godā celts.

Tu ej uz lauku art un sēt un sēt graudus zemē. Vai tev nav žēl, ka tie tur sapūs? Varbūt labāk atstāt tos klētī? Tu smejies, jo ļoti labi zini, ka zemē sēti, tie tur nepaliks mūžīgi, bet brīnišķi uzdīgs un nesīs augļus. Tāpat priecājies par savu augšāmcelšanos [1.Kor.15:37].

Tavs Pestītājs Jēzus arī tika zemē likts līdzīgi kā kviešu grauds [Jņ.12:24], bet redzi cik iepriecinošus augļus mēs gūstam no Viņa augšāmcelšanās – “miers, prieks” [Gal.5:22] un mūžīgā dzīvošana.

Lai iet kā iedams, turies arvien pie sava Jēzus. Turi Viņu prātā un atmiņā. “Ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam.” [Rom.14:8] Katrs Dieva bērns var sacīt: “Nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” [Gal.2:20]

Es esmu viens dzīvs loceklītis,
Pie Jēzus dārgām miesām,
No Viņa mani ne kāds brīds,
Ne varēs atšķirt tiešām.
Tavs būšu, kaut ir miris gann,
Jo Tu to priecas dzīvošan,
Man esi mirdams pelnījis.
Gods tev, ak Jēzus! Āmen.

Lasi arī citus Georga Manceļa sprediķus