Kristīga svētdienas svinēšana

Tev būs svēto dienu svētīt.

Mārtiņš Luters savā Mazajā katehismā to paskaidro šādi:

Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka svēto mācību un Dieva vārdus nepulgojam, bet turam tos svētus, labprāt klausāmies un mācāmies.

Mēs gan slavējam Dievu nepārtraukti, visur, kur esam, taču Dievs ir pavēlējis, lai tas notiek arī īpašā veidā Viņa ļaužu vidū, pēc noteiktas kārtības. Dieva tauta ar saviem vārdiem tad atbild Dieva vārdam.

Luters pavisam noteikti noraidīja sabata pavēli, jo tā ir dota tikai jūdiem.

Tas nav saistīts ar laiku, kā pie jūdiem, ka tai vajag būt šai vai citai dienai, jo pati par sevi viena diena nav labāka par otru…

Bet, tā kā jau no seniem laikiem svētdiena ir iecelta, tad pie tās arī jāpaliek, lai būtu kārtība un lai neviens ar nevajadzīgiem jauninājumiem neceltu nekārtību.

Kristus ir sabata, tāpat ka visas bauslības piepildījums. Būtu nepareizi tāpēc teikt, ka svētdiena ir jaunais sabats, kurā kristiešiem jānotur dievkalpojumi. Svētdienas svinēšana nav jauns bauslis, bet kārtība, kuru Kristus baznīca ievēro jau no apustuļu laikiem.

Lielajā Katehismā Lutera izpratne par trešo bausli izteikta tā: ticīgiem pašiem ir jāstudē Dieva vārds un jāpulcējas kopā, lai to klausītos. Dievs ir pavēlējis, lai mēs svētītu svēto dienu – tā ir dota iespēja atpūsties no darba un dots laiks Rakstu lasīšanai un dievkalpojumu apmeklēšanai, lai mēs varētu dzirdēt un pārrunāt Dieva vārdu un kopīgās dziesmās un lūgšanās slavēt Dievu.

Būtu nepareizi teikt, ka svētdienās ir aizliegti visi darbi, taču svētdiena arī ierobežo cilvēka dabisko sevis izsmelšanas dziņu. Vācu teologs Friče saka, ka tāpat ka dzīvnieki pārēdas līdz nāvei, ja tiem neierobežotā daudzumā ir pieejama barība, tā arī cilvēki strādātu līdz nāvei, ja ārējie apstākļi to nekavētu. Tas izriet no cilvēka grēcīgās vēlēšanās pašam nodrošināt savu dzīvi, kas beigu beigās kļūst par pašiznīcināšanos.

Friče min arī kādu īpašu cilvēku tipu, kas ir veidojies apgaismības laikmetā piētisma, puritānisma un protestantiskā askētisma ietekmē, vadīdamies no puspatiesības, ka visa ļaunuma iesākums ir dīkdienība. Puspatiesība tā ir tādēļ, ka lielu nelaimi pasaulei ir nesuši pārlieku centīgie un godkārīgie cilvēki. Trešais bauslis, protams, neatbalsta dīkdienību, bet grib mūs pasargāt no šādas pašiznīcināšanās.

Luters atbalstīja ikdienas dievkalpojumu nepieciešamību, bet viņš atzina, ka mums ir arī laicīgais aicinājums, kura dēļ ne vienmēr ir iespējams katru dienu apmeklēt dievkalpojumu. Tāpēc Luters ieteica katru dienu lūgšanas un katehisma mācības mājās.

Ikviena nedēļas diena ir svēta, jo Dievs to ir radījis svētu. Tomēr pati par sevi nedz svētdiena, nedz kāda cita diena nekļūs mums svēta, ja to pavadīsim dīkdienībā vai izpriecās. Svētumu katrai dienai piešķir Dieva vārds, kuru mēs uzklausām. Dieva vārds veido mūsu nedēļas ritmu, un tā kopīga klausīšanās piesaista mūs Tā Kunga kopībai. Dieva vārds ir tas, kas veido mūsu ceļu cauri nedēļas gājumam, kuras iesākums ir svētdiena.

Svētdiena mums atgādina par Kristus augšāmcelšanos un par jaunu sākumu Viņā, tātad arī par mūsu Kristību, kurā uz mums lika Tā Kunga vārdu un mēs kļuvām par Viņa bērniem.

Svētdienā mēs piedzīvojam mūsu Kunga klātieni Viņa draudzes vidū pasludinātajā vārdā un izdalītajā Sakramentā, kur kristiešiem tiek dota Viņa miesa, “kas par mums nāvē nodota pie krusta staba Golgātā” un Viņa asinis, “kas izlietas mūsu grēku piedošanai”. Tāda ir kristīga svētdienas svinēšana, kas dod mums patiesu Dieva mieru un atgādina, ka caur Kristu mēs esam saņēmuši pilnīgu atpūtu no bauslības darbiem.