Kristība

Gandrīz visas baznīcas praktizē kādu Kristības veidu, bet atšķirības šo baznīcu starpā kļūst redzamas tieši šajā sakramentā, kurā ir pamatota baznīcas vienība. Kristība tiek veikta dažādu iemeslu dēļ, un no tās tiek gaidīti dažādi rezultāti.

Reformātu baznīcām, kuru saknes meklējamas Cvinglija, Kalvina un Armīnija mācībās, Kristība ir Bauslība. Tie, kas praktizē zīdaiņu Kristību, saredz to kā priekšnoteikumu, lai kristītais tiktu iekļauts kristiešu kopībā. Citi aizstāv tikai to kandidātu kristīšanu, kuri ir sasnieguši apzinātu vecumu. Viņi iestājas par Kristību pagremdējot. Lai gan šīm divām grupām ir atšķirīgi viedokļi par Kristības veidu un to, kurš var tikt kristīts, tās ir vienisprātis, ka pestīšana nav atrodama ūdenī vai kopā ar ūdeni. Romas katoļi uzskata Kristību par nepieciešamu pestīšanai un ir saglabājuši senās Kristības liturģijas un praksi. Gan doktrīnā, gan praksē luterāņiem un katoļiem ir kopīgs mantojums, kāda nav reformātiem. Lai gan Romas katoļi saredz Kristības kā kristīgās dzīves pamata nepieciešamību un nozīmīgumu, katoļi to uzskata tikai par pirmo no citiem nepieciešamajiem baznīcas rituāliem – tādiem kā konfirmācija, grēku nožēla un pēdējā svaidīšana, kas papildina Kristību. Viņiem Eiharistija ir ticības kopsavilkums.

Luterāņi šo godu piešķir Kristībai. Salīdzinājumā ar citām baznīcām, kas praktizē Kristību, luterāņiem ir visaptveroša izpratne par to, kas šis sakraments ir un ko tas dara. Romas katoļi saredz Kristību pagātnes laika kategorijās: tā piedod iedzimto grēku un tos grēkus, kas jau pastrādāti. Turpretī reformāti domā par Kristību nākotnes kategorijās: tā paredz ticību, kuras bērnam vēl nav Kristības rituāla laikā, bet viņi cer, ka tā radīsies saprātīgā vecumā. Luterāņiem Kristība aptver pagātnes un nākotnes grēkus un pastāvīgi rada ticību, kura tai ir nepieciešama. Katrā dzīves posmā no zīdaiņa vecuma līdz nāvei Kristība ir pastāvīga dievišķa realitāte ticīgajiem.

Luterāņi pašreiz diskutē par Svētā Vakarēdiena svinēšanas biežumu un vietu svētdienas dievkalpojumā. Pretstatā katoļiem luterāņiem konfirmācijai nav sakramentālu saistību, bet luterāņi turpina debatēt par tās lomu baznīcas dzīvē un konfirmandu vecumu. Privātā grēksūdze un absolūcija ir pamatota Augsburgas ticības apliecībā un Augsburgas apoloģijā, bet pastāvīgie mēģinājumi atjaunot šo praksi nav vainagojušies ar plašiem panākumiem. Lielākajā vairumā luterāņu baznīcu sieviešu ordinācija ir izraisījusi daudzus jautājumus, it īpaši jautājumu par pašu kalpošanas amatu. Ironiskā kārtā Kristība ir tikusi izmantota, lai pamatotu par mācītājām kalpojošu sieviešu ordināciju. Šāda argumentācija izraisa jautājumus par to, kā ordinācija atšķiras no Kristības.

Luterāņiem Kristībai vajadzētu cauraust visu kristieša dzīvi un būt par mūsu sakramentālās teoloģijas un prakses pamatu, bet vairumā gadījumu tas tā nav bijis. Lielākā daļa luterāņu teologu, kuri ir nopietni apsprieduši šo jautājumu, ir pārņēmuši reformātu un pat baptistu argumentus, no kuriem vulgārākais ir apgalvojums, ka bērni nevar ticēt. Pašreizējās luterāņu Kristības liturģijas seko reformātu praksei, liekot uzsvaru uz krustvecāku dotajiem solījumiem, un tādējādi novēršas no Kristības kā atdzimšanas sakramenta izpratnes. Luterāņi, kas kristīti bērnībā, pieaugušo vecumā “izšķiras par Kristu” un tā parāda, ka viņi īsti netic vai vismaz nesaprot, ka Kristība sniedz grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību. Diemžēl jaunie ierosinājumi par pieaugušo Kristības rituāliem var radīt iespaidu, ka tie, kas kristīti kā pieaugušie, ir ieguvuši un pieredzējuši kaut ko vairāk nekā tie, kuri kristīti kā bērni.

Tādi Amerikas luteriskās baznīcas celmlauži kā Henrijs Melhiors Mūlenbergs un K. F. V. Valters apzinājās, ka šīs zemes teoloģiskais klimats, ko iespaidojuši reformāti, nav labdabīga vide luterāņu ticības panākumiem un izdzīvošanai. Viņu paredzējums piepildās pat pārāk bieži. Apskatot daudzos pēdējā laika Bībeles tulkojumus angļu valodā, kāds pētnieks secina, ka amerikāņu reliģiskās dzīves saknes meklējamas sešpadsmitā un septiņpadsmitā gadsimta sektās, ieskaitot anabaptistus.* Šī ietekme, no kuras nav bijuši pasargāti arī luterāņi, arī ir vainojama pie Kristības zemā vērtējuma amerikāņu vidū.

Vienīgais risinājums, lai atjaunotu Kristībai tās nozīmīgo vietu, kāda tai bija Jaunajā Derībā un agrīnajā baznīcā, ir saprast Kristību kā pilnībā kristoloģisku notikumu jeb rituālu, kurā Kristus ir tas, kas kristī, un kurā kristītais kristietis tiek savienots ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Jāņa kristībā Dievs Jēzu nodeva nāvei un augšāmcelšanai, un tagad mūsu Kristībā Jēzus mūs dara par šīs pašas nāves un augšāmcelšanās līdzdalībniekiem. Jēzus vienlaicīgi ir gan Kristības subjekts, gan objekts – kristītais un kristītājs. Tas, kurš pavēl Savai baznīcai kristīt, pats ir kristīts nāvē un šajā nāvē kristī visus kristiešus. Tas, kas tiek apliecināts Apustuļu ticības apliecībā, patiesībā notiek tieši Kristībā. Kristība ir kristīgās ticības un pestīšanas vēstures kopsavilkums. Tie paši ūdeņi, no kuriem tika radīta pasaule, kuros peldēja Noas šķirsts, kuri pašķīrās Sarkanajā jūrā un kuri Jordānā no Jāņa Kristītāja rokām tecēja pār Jēzu, vadot Viņu uz krustu, – tie paši ūdeņi ir atrodami katrā kristāmtraukā un aptver visu kristīgo pasauli. Kad mēs apliecinām unum baptisma in remissionem peccatorum, “vienu Kristību grēku piedošanai”, mēs tikai pārliecinoši apliecinām mūsu ticību Jēzum Kristum un kopā ar visu Viņa baznīcu tiekam savienoti ar Kristu.