Kā baznīca ir dibināta un saglabāta

Tā kā pestījošā ticība, pateicoties kurai cilvēks kļūst par Baznīcas locekli, ir vienīgi Dieva darbs [Ef.1:19-20; 1.Pēt.1:5; Jņ.1:13], tad Baznīcai par savu dibināšanu un saglabāšanu ir jāpateicas vienīgi dievišķajai žēlastībai [Ps.100:3; 1.Pēt.2:9-10].

Tādēļ sinergisms, kurš cilvēka ticību padara par daļēji atkarīgu no viņa paša nopelniem, grauj pašus Baznīcas pamatus.

Līdzeklis jeb instruments, ar kura palīdzību Dievs sapulcina un uztur savu Baznīcu, ir Evaņģēlijs tā dažādajās izpausmēs (vārds un sakramenti), caur kuru Svētais Gars izraisa un saglabā ticību [Rom.10:13-17; 1.Pēt.1:23-25].

Tādēļ kalvinisms, kurš noliedz žēlastības līdzekļu iedarbību un māca, ka ticību izraisa Svētā Gara tieša iedarbība, līdz ar to izskalo pašus Baznīcas pamatus. Laimīgā kārtā, kalvinisti praksē ir daudz bibliskāki nekā teorijā, jo, atšķirībā no konsekventāk noskaņotajiem kvēkeriem, viņi lieto un izmanto žēlastības līdzekļus, proti, viņi sludina Evaņģēliju un saglabā sakramentus, lai arī ne to bibliskajā formā.

Ticīgie ir Baznīcas instrumentālie cēloņi, jo viņi sludina Evaņģēliju un pārvalda sakramentus [Jes.40:9; Mk.16:15-16; Mt.28:20].

Šādā nozīmē redzamā Baznīca, kura pastāv uz zemes, ir visu ticīgo māte, bet ticīgie, līdzīgi Īzakam, ir apsolījuma bērni [Gal.4:26-28]. Tā Luters pasludina:

“Mūsu brīvā māte ir Sāra vai Jeruzaleme, proti, Baznīca, Kristus līgava, kurā mēs visi esam dzimuši. Taču viņa laiž nemitīgi, līdz pat pasaules galam dzemdinot bērnus, kas notiek, sludinot Dieva vārdu, tas ir, mācot un izplatot Evaņģēliju; jo tieši to nozīmē vārds dzemdināt. Baznīcai nav jādara nekas cits, kā vien jāmāca Evaņģēlijs visā tā patiesībā un tīrībā, tādējādi dzemdinot arvien jaunus bērnus.”

Tas nozīmē, ka valsts (laicīgā valdība) nav sava veida kalpone, kurai būtu jāpalīdz Baznīcai tās dievišķajā dvēseļu glābšanas darbā. Ja gan katoļi, gan kalvinisti principā un praksē jauc Baznīcu ar valsti, tad luterāņi, pamatojoties Rakstos, oponē jau pašam mēģinājumam tās sajaukt. Saskaņā ar luterāņu mācību, valsts un Baznīcas sajaukšana var novest vienīgi pie ļaunām sekām (sal. iekšējo stāvokli visās Eiropas valsts [un tautas] baznīcās). Esot neatkarīga no laicīgās varas, baznīca nebūt nezaudē nedz savu varu, nedz stāvokli. Gluži otrādi, brīvība no laicīgās varas ierobežojumiem tai ļauj pildīt tās svēto pienākumu, efektīvāk sludinot Dieva vārdu.

Tomēr, no otras puses, neatkarīgu baznīcas satversmi nedrīkst uzskatīt par sava veida žēlastības līdzekli, kurš pats par sevī atvieglina dvēseļu pestīšanu. Tās panākumi ir pilnībā atkarīgi no Evaņģēlija pareizas apliecināšanas un sakramentu pārvaldīšanas tādā formā, kā tos ir iedibinājis Kristus. Tāda ir gan tās privilēģija, gan vara.

Runājot par pastāvošajām valdības formām (absolūtās monarhijas; ierobežotās monarhijas; republikas; Cvinglijam patika republika, Kalvinam – oligarhija), Augsburgas ticības apliecība (XVI artikuls) pamatoti apliecina:

“Evaņģēlijs māca sirds mūžīgo taisnību. Tomēr tas neatceļ valsti un dzīves saimniecisko vadīšanu, bet jo īpaši pavēl tās saglabāt kā Dieva iekārtojumus un tādos iekārtojumos parādīt mīlestību. Tātad – kristiešiem pienākas paklausīt savām valdībām un likumiem, ja vien tie nepavēl darīt grēku – tad katrā ziņā “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem” [Ap.d.5:29].”

Augsburgas ticības apliecība neatbalsta nevienu konkrētu valdības formu, bet gan māca, ka kristiešiem ir jāatzīst un jāpakļaujas visām varām [Rom.13:1-7; Mt.22:21; 1.Pēt.2:13, 17; 1.Tim.2:1-3; Jer.29:7].

Lai arī kristiešiem, kuri ir izvēlēti valstisku amatu pildīšanai, nav jāslēpj vai jānoliedz sava ticība, bet vēl jo uzticīgāk jāapliecina Evaņģēlija patiesība [Ap.d.17:34; Rom.16:23] pie katras izdevības, viņiem tomēr ir rūpīgi jānodala valsts un Baznīcas sfēras, paturot prātā, ka, no vienas puses, valsti nevar pārvaldīt ar Dieva vārda vai “kristīgu principu”, bet gan vienīgi ar loģikas un veselā saprāta palīdzību, un, savukārt, no otras puses, Baznīcā valda vienīgi Dieva vārds un ne saprāta diktēti nosacījumi vai likumu spēks. Citiem vārdiem, kaut arī kristiešiem būtu jākalpo Kristum arī izmantojot to, ko viņi var sasniegt ar savu stāvokli dzīvē vai sabiedrībā, gluži tāpat kā naudu vai savas dotības, viņi nedrīkst sajaukt Baznīcu ar valsti vienas vai otras puses interesēs.

Reformācijas laikā vēsturiskie apstākļi neļāva Luteram īstenot dzīvē viņa paša principu par valsts un Baznīcas nošķiršanu, tomēr viņš allaž uzsvēra, ka šis princips ir vienīgais bibliskais un pareizais princips.