Jēzus Kristus pravietis

Pravieša sūtība ir īpašā veidā pasludināt Dieva gribu. Mūsu Kungs Jēzus ir lielākais no visiem praviešiem gan pēc savas mācības dzijuma, gan skaidrības.

Pie pravietības dažkārt pieskaita zīmju un brīnumu rādīšanu, taču Jēzus nekad nedarīja to, lai atstātu iespaidu uz cilvēkiem, lai tos šokētu, vai ari pašlabuma, personīga izdevīguma dēļ (Mt.4:1-11). Brīnumus darot, Viņa mērķis bija palīdzēt cilvēkiem, dodot tiem ārēju, redzamu palīdzību un apliecinot, ka Viņš ir Tēva sūtītais, apsolītais Mesija. Jēzus dotās zīmes nekad nav šķirtas no Dieva vārda vai no ticības.

Brīnums ir redzamais Dieva Vārds. Tas rada ticību Dieva vārdam, bet tikai tajā cilvēkā, kas pieņem Dieva doto zīmi. Vienīgi Svētais Gars var dot tādu ticību vārdam un Dieva darbiem.

Savu pravietisko darbību Kristus veica gan tieši, gan netieši.

Jēzus no Nācaretes mācīja par Dievu un Viņa valstību, stāvot ļaužu vidū templī, staigājot pa tirgiem, ielām un mājām (Jņ.18:20). Īsajā laikā starp savu augšāmcelšanos un debesbraukšanu Viņš darbojās tiešā veidā: “Un četrdesmit dienas, viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību” (Ap.d.1:3).

Pēc Viņa debesbraukšanas tas notika citādi. Savu pravietisko darbību Viņš veica arī netieši caur apustuļiem, kā saviem darbarīkiem, to jau iepriekš viņiem pavēlējis (Mt.28:18-20). Viņš teica: “Kas jūs klausa, tas klausa mani” (Lk.10:16). Pirmie, kam tika dotas šādas pilnvaras, bija Viņa apustuļi. Vēlāk tiem sekoja citi, apustuļu piepulcināti, un pēc tam apustuļu sekotāju piepulcināti (2.Tim.1:6-14; Tit.1:5-9)