Jēzus brāļi

Jo Dievam, kura dēļ ir viss un caur kuru ir viss, labpatikās, ka, ievedot godībā daudzus dēlus, Viņš viņu pestīšanas vadoni caur ciešanām darīja pilnīgu. Tāpat kā tas, svētī, arī tie, kurus svētī, visi ir no viena; un tādēļ viņš nekaunas saukt tos brāļiem, sacīdams: es pasludināšu Tavu Vārdu brāļu vidū, es dziedāšu Tev slavu draudzē. [Ebr.2:10-12]

“Dievs, kura dēļ ir viss un caur kuru ir viss, labpatikās, ievedot godībā daudzus dēlus”. Tātad tie ir šie atpestītie. Tie ir cilvēki. Tie ir tie, kurus Kristus vēlāk saka: “Redzi, es un tie bērni, ko Tu Man esi devis” [tas būs drusku vēlāk], bet šeit ir “sacīdams: es pasludināšu Tavu Vārdu brāļu vidū”.

Un tas notiek arī augšāmcelšanas dienā, kad Jēzus sastop Mariju, Viņš saka: “Ej un saki” Kam? “Maniem brāļiem”.

Tātad, tas ir Jāņa evaņģēlija 20.nodaļā. Viņš saka: “Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.” (Jņ.20:17)

Tas ir ārkārtīgi svarīgs Vārds, ko Pestītājs saka. Viņš ir pirms tam teicis: “Es jūs vairs nesaucu par kalpiem” (Jņ.15:15), tad Viņš pirms tam ir saucis par kalpiem, par vergiem, bet es jūs saucu par draugiem. Un tagad Viņš vairs nesauc pat arī par draugiem, Viņš sauc par brāļiem. Un Dievu savu Tēvu Viņš sauc par savu brāļu, par apustuļu un visu ticīgo Tēvu. Viņus sauc par brāļiem.

Tātad, 22.psalms: “es pasludināšu Tavu Vārdu brāļu vidū, es dziedāšu Tev slavu draudzē.”

Protams, ka šeit ir tāds citāts, kur vajag arī apskatīties, kas tur blakus ir. Jo tas citēšanas veids ir tāds, gan izraujot vienu rindiņu un nocitējot, bet neatraujot no pārējā konteksta. Tie, kuriem viņš raksta, zin 22.psalmu, viņi zin šo mesiānisko psalmu, kur ir runa par ciešanām, kur ir runa par šo te briesmīgo mocību, kas šim Dieva kalpam, un visi saprot, ka tas jau nav par Dāvidu pašu, jo Dāvids pats nekad neko tamlīdzīgu nav cietis, bet, kur šis Mesija – Dieva kalps izcieš ciešanas.

Un tur ir aprakstīts viss – kā Viņš tiek mocīts un kā Viņš tiek izsmiets, un kā drēbes Viņam tiek noplēstas. Un “ap mani sastājušies suņi, ļaundaru bars mani ielenc, Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku. Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus. Neesi tik tālu, ak, Kungs, Tu mans spēks, steidzies palīgā! Izglāb manu dvēseli no zobena, manu dzīvību no suņu varas! Pestī mani no lauvas rīkles, no mežonīgo vēršu ragiem! Tad es paudīšu Tavu Vārdu saviem brāļiem, draudzes vidū es Tevi slavēšu:” (Ps.22:17-23)

Tad uzreiz pēc šī ciešanu apraksta ir šie vārdi, turklāt mēs arī lasīdami 22.psalmu varam redzēt cik neparasti, ka pēkšņi te varbūt ir teikts tā kā pašā latviešu izdevumā tā kā tāda tiešā runa sākas: “es Tevi slavēšu:” (Ps.22:23) Un tālāk sākas šī slava: “”Slavējiet To Kungu visi, kas Viņu bīstas; Jēkaba dzimums lai Viņam dod godu, lai Viņu bīstas viss Israēla nams! Jo Viņš nav nicinājis un nav turējis ne par ko sērdieņu postu, nav apslēpis no tā Savu vaigu, bet ir to paklausījis, kad tas sauca.” Par Tevi es dziedāšu lielā draudzē,” (Ps.22:24-26) te ir tas draudzes vidū.

“Es pildīšu savus solījumus to priekšā, kas Tevi bīstas. Pazemīgie ēdīs un būs paēduši, un, kas To Kungu meklē, tie Viņu slavēs. Jūsu sirdis lai dzīvo mūžīgi!” (Ps.22:26-27)

Tātad no šīm ciešanām, ko izcieš Mesija, rodas mūžīgs labums. Cilvēki tiek paēdināti un mēs redzam, ka te ir priekšpasludināts jau Svētais Vakarēdiens tanī ziņā, ka, kas ir, ko mēs Svētajā Vakarēdienā baudām, miesu, kas par mums dotu, un asinis, kas izlietas grēku piedošanai, un dzīvos mūžīgi.

Dzīvos mūžīgi. Un tas, kurš šīs ciešanas ir izcietis, kuru rezultātā, tie, kas meklē Dievu un Dievam pieder, ēdīs un dzīvos mūžīgi. Tas runā par saviem brāļiem. Un tie ir vārdi, ko Kristus ir pie krusta izteicis. Viss šis 22.psalms attaisno notikumus pie krusta un tie ir vārdi, ko arī Pestītājs pats ir izteicis, ar ko 22.psalms sākas: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” (Ps.22:2) Tas ir tas, ko Viņš pie krusta sauc.

Tātad, tas ir bijis vienmēr mesiāniskais psalms un tie, kas bija krusta notikuma liecinieki, viņi redzēja, ka viss tā arī notika – Viņa drēbes sadalīja mezdami meslus un Viņa rokas bija caururbtas un šīs Viņa mocības bija tieši tādas kā 22.psalmā aprakstītas.

Bet šeit ir izcelts tas, ka viņš saka: “Es sludināšu Tavu Vārdu brāļu vidū, es dziedāšu Tev slavu draudzē.” Ka tās ciešanas, par kurām iepriekš ir runāts, kur ir sacīts, ka Jēzus, “kas uz īsu brīdi ir nolikts zemāk par eņģeļiem, nāves ciešanu dēļ, vainagots ar godu un slavu, lai Dieva žēlastībā izciestu nāvi par visiem.” Tas ir šīs nāves ieguvums, tas tiek sasaistīts šeit kopā un 22.psalms, kas šeit tiek citēts, arī ir tas lielais pamatojums, ka tas attiecas uz cietiem, ka tie pārējie, par kuriem Viņš ir cietis, ir viņa brāļi. Un tur viņi tiek pacelti pāri par eņģeļiem un ir iecelti Dieva valstībā. Viņiem ir novēlēta šī valstība ne eņģeļiem, bet cilvēkiem, jo cilvēki Kristū tiek pacelti pāri pār eņģeļiem – kā Kristus pāri par eņģeļiem nesalīdzināmi augstāks.

[Fragments no Bībeles stundas]