III svētdiena pirms Kristus augšāmcelšanās svētkiem

Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai. Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem. Bet Pashā, jūdu svētki bija tuvu. Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips Viņam atbildēja: “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās – vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši. Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: “Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā. [Jņ.6:1-15]

Uzsākot savu publisko kalpošanu, Kalna sprediķī Jēzus sacīja: “Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti.” Šeit Jēzus, protams, nedomāja fiziskas slāpes un izsalkumu, bet alkas pēc Dieva taisnības. Viņš arī apsolīja, ka tās tiks remdētas. Jau pēc šā varenā sprediķa Jēzum sekoja daudz ļaužu, un viņu skaits palielinājās vēl vairāk, kad Jēzus daudzus no viņiem dziedināja no dažādām slimībām. Saņēmis ziņu par Jāņa Kristītāja nāvi un noguris no uzmācīgā pūļa, Jēzus kopā ar mācekļiem meklēja vientulību, un pārcēlās Galilejas ezera otrā krastā. Tomēr arī šeit ļaudis Viņu drīz vien atrada un sāka pulcēties Viņam apkārt. Tad Jēzus, redzēdams, ka tuvojas vakars un ļaudis ir noguruši un izsalkuši, paēdināja visus ar piecām miežu maizēm un divām zivīm. Katrs saņēma tik daudz pārtikas, cik vien vēlējās un vēl divpadsmit grozi pilni ar maizi paliek pāri.

Par šo neparasto notikumu ir izteikti daudzi un dažādi viedokļi. Vieni ir uzskatījuši, ka šis stāsts ir izdomāts, balstīts Vecās Derības stāstā par pravieša Elīsas brīnumdarbu, kurš brīnumainā veidā paēdināja simts cilvēkus. Citi ir izteikuši domu, ka Jēzus kādā tuvējā alā bijis paslēpis pārtiku, ko tagad izdalījis sanākušajiem ļaudīm. Vēl citi uzskata, ka Jēzus šeit katram simboliski devis pa mazam maizes kumosiņam un zivs gabaliņam. Tomēr uzmanīgi lasot šā notikuma aprakstu Jāņa evaņģēlijā un analizējot līdzīgus tekstus citos evaņģēlijos, pat tiem, kas netic Svēto Rakstu nemaldīgumam un priekšroku dod dažādām vēsturiskām metodēm, nākas secināt, ka runa šeit ir par kādu īpašu grandiozu notikumu, kas atstājis neizdzēšamu ietekmi ne tikai uz Jēzus laikabiedriem, bet arī uz vēlākajām kristiešu paaudzēm. Mēs savukārt ticam, ka viss noticis tieši tā, kā tas aprakstīts šodien dzirdētajā Jāņa evaņģēlija tekstā un mēģināsim noskaidrot, ko tad Jēzus īsti ar savu rīcību vēlējās parādīt un kādu iespaidu tas atstāja uz tiem, kas šo brīnumu piedzīvoja paši. Par to mums vēsta notikumi, kuri risinājās nākošajā dienā pēc šā neparastā notikuma.

Šajā dienā ļaudis atkal meklēja Jēzu un bariem pulcējās Viņam apkārt. Šoreiz Jēzus nebūt negrasījās viņus par to uzslavēt, bet tieši otrādi, norāja: “Jūs mani meklējat nevis tādēļ, ka esat izpratuši, ko es jums ar savu brīnumdarbu gribēju atklāt, bet tādēļ, ka esat dabūjuši maizi un vēlaties to dabūt vēl. Iznīcīgās, šīs pasaules maizes vietā jums vajadzētu meklēt neiznīkstošu barību, kuru jums dos Cilvēka Dēls.” Ļaudīm šie vārdi šķita noslēpumaini un nesaprotami, viņi domāja, ka Jēzus tos mudina darīt kādus īpašus reliģiskus darbus un vēlējās uzzināt, kādi šie darbi varētu būt. Pavisam negaidīti Jēzus atbild, ka Dieva darbs, pie kura tiem vajadzētu būt līdzdalīgiem ir ticība tam, ka Viņš ir Kristus. Apkārtējie ļaudis tūdaļ pieprasa jaunu zīmi. Tiem nepietiek ar to, ka Jēzus iepriekšējā dienā ir paēdinājis vairāk kā 5000 vīru vien ar piecām maizēm un divām zivīm. Tagad viņi vēlas vēl kādu zīmi, kas apliecinātu, ka Jēzus ir Kristus. Lepni un augstprātīgi viņi norāda, ka Jēzus tos paēdinājis tikai vienu reizi, bet viņu tēvus Dievs tuksnesī ēdinājis ar mannu daudzus gadus. Jēzus tūdaļ atbild, ka tā maize, ko tiem devis Mozus, nespēj tiem dāvāt mūžīgo dzīvību. Ļaudīm ir vajadzīga cita maize, kas tiem sagādātu mūžīgo dzīvību, un tieši šo maizi Jēzus Tēvs tiem dod no debesīm. Daudz nedomādami, apkārtējie tūdaļ sauc: “Kungs, dod mums vienmēr šo maizi!”. Tas ir, viņi domā, ka Jēzus tomēr grasās tos ēdināt vienmēr un ir gatavi Viņu atzīt par savu Dievu, ja Viņš to darīs. Tad Jēzus atbild, ka Viņš pats ir šī dzīvības maize, un tiem, kas ticībā to saņems, nekad vairs nevajadzēs ciest slāpes un izsalkumu. – Jūs esat redzējuši manus darbus, dzirdējuši manu sludināšanu, bet tomēr jūs man neticat.

Tālāk Jēzus paskaidro, ka pie Viņa nāk tikai tie, kurus pats Dievs vada un, protams, Viņš nevienu no šiem ļaudīm neatraidīs, jo Viņš vienmēr dara sava debesu Tēva prātu. No šiem ticīgajiem ļaudīm neviens neies pazušanā, bet Jēzus tos visus cels augšā no nāve pastarajā dienā. Jūdiem tomēr šis brīnišķīgais mūžīgās dzīvošanas apsolījums nepatīk. Viņi bija cerējuši saņemt maizi tagad un tūlīt un labi daudz. Tādēļ viņi tūdaļ nicīgi saka – ak, šis taču nav nekāds Dieva Dēls. Tas ir tikai Jāzepa dēls, kura tēvu un māti mēs labi pazīstam. Viņš taisīja mums galdus un krēslus. Ko tad šis Jēzus saka, ka Viņš ir nācis no debesīm? – Beidziet kurnēt un zūdīties! – atbild Jēzus. Jūs nespējat man ticēt, ja Dievs pats jūs neved pie manis. Ja jūs būtu mācījušies Dieva vārdus Bībelē, tad būtu labprāt nākuši pie manis. Jūs nevarat pazīt nedz Tēvu, nedz mani, citādi kā vien no Dieva vārda. Es vienīgais Viņu esmu redzējis savām acīm, jo no Viņa es esmu nācis. Es esmu īstā dzīvības maize. Jūsu tēvi ir ēduši mannu tuksnesī un miruši, bet ja jūs ēdīsiet mani, tad jums būs mūžīgā dzīvība. Jūdi nesaprata, ka Jēzus šeit runā par ticību, tādēļ tūdaļ savā starpā sāka strīdēties: “Kā Viņš mums var dot ēst savu miesu?” Tūdaļ Jēzus sasaista visus notikumus kopā un parāda, ka vakardienas brīnums ir bijis pravietiska norāde uz ticībā sagaidītu Dieva Dēlu, kurš vēlāk Vakarēdienā dos tiem savu miesu un asinis: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī. Tāda ir tā maize, kas nākusi no debesīm, ne tāda, kādu ēduši mūsu tēvi, jo tie ir miruši. Kas šo maizi bauda, tas dzīvos mūžīgi.” Šos vārdus Jēzus sacīja mācīdams Kapernaumas sinagogā. Sapratuši, ka Jēzus tiem negrasās dot maizi tūdaļ, bet kaut kad vēlāk un tā būs īpaša, garīga nevis parasta dienišķā maize, daudzi no Viņa sekotājiem devās prom un nevēlējās Jēzus vārdos vairs klausīties. Ja iepriekšējā dienā viņi bija gatavi celt Jēzu par ķēniņu, tad tagad Viņš viņus vairs pilnīgi neinteresēja un galīgi vīlušies tie devās prom.

Tāpat kā toreiz arī mūsu dienās daudzi no Jēzus sagaida nevis mūžīgās dzīvības maizi no debesīm, bet pavisam ikdienišķas lietas. Viens cer, ka Jēzus tam palīdzēs tikt galā ar slimībām, cits domā, ka Jēzus tam dos vairāk naudas, nekā tam ir tagad, vēl citi cer uz citāda veida veiksmi un izdošanos šajā pasaulē. Ar šādām domām šie ļaudis nāk arī uz baznīcu. Diemžēl daudzas baznīcas necenšas sekot Jēzus piemēram un šādus pārpratumus novērst. Tā vietā viņi sludina maldus, iedrošinādami cilvēkus ticēt, ka baznīcā nākšana ļaus tiem iemantot Dieva acīs lielāku labvēlību un gūt lielākus panākumus laicīgajā dzīvē. Tā ir tikpat bezkaunīga, cik neģēlīga rīcība, jo zaimo Dievu un pieviļ cilvēkus. Dievs, labs būdams, visiem cilvēkiem dod veselību, maizi un izdošanos ar laicīgās dzīves un aicinājumu starpniecību. Savukārt baznīcā Viņš cilvēkiem grib dot grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu, ko nevar iegūt nekur citur pasaulē. Dievs ir iekārtojis pasauli tā, ka tam, kas vēlas labu veselību, jāiet pie ārsta; tam, kas grib nopelnīt naudu, daudz jāmācās un cītīgi jāstrādā; bet tam, kas vēlas saņemt grēku piedošanu un izbēgt no elles, jānāk uz baznīcu.

Krievu rakstnieks Fjodors Dostojevskis ir labi izpratis šo jautājumu. Savā grāmatā “Brāļi Karamazovi” viņš veselu nodaļu velta šim tematam, aprakstot baznīcu, kas tā aizrāvusies ar laicīgo problēmu risināšanu, ka Kristum tajā vairs nav vietas. Dižais rakstnieks šādu baznīcu pamatoti sauc par Antikrista baznīcu. Iespējams, ka arī tu, cilvēk, Debesu valstībā domā ieiet pa plato un vieglo ceļu – bez ciešanām, pārbaudījumiem un pārdzīvojumiem. Varbūt tev šeit uz zemes ir tik labi, ka Debesu valstība tev nemaz nešķiet vajadzīga? Varbūt arī Dievs tev galu galā nav vajadzīgs? Patiesība ir tāda, ka savā apmātībā cilvēki pat Evaņģēliju cenšas pieskaņot savai pasaulīgajai, grēcīgajai izpratnei, un tas ir pats bēdīgākais. Cilvēki vairs netiecas pēc pilnības, jo tas nav viegli, jo ir jāatsakās no pasaules, kā teica apustulis Jānis: “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē.” (1.Jņ.2:15).

Diemžēl cilvēki nevēlas atteikties no pasaules un drīzāk ir gatavi uz nodevīgu un noziedzīgu vieglprātību, gatavi sevi mierināt ar visādiem māņiem, gatavi pieņemt acīmredzamus melus, lai kaut brīdi vēl varētu aizmirsties garīgā vieglprātībā un pasaules tvanā. Maz ir to, kas aizdomājas līdz tam, kāda ir patiesā vērtība mūsdienu dzīves ērtībām un naudai. Viss, kas šobrīd tiek ražots un izmantots ir derīgs tikai pie daudziem, daudziem “ja”: ja ir elektrība, ja ir degviela, ja ir rezerves daļas, ja ir informācija, ja ir tirgus, ja ir daudz kas vēl un vēl. Modernās iekārtas bez īpašiem speciālistiem un remontdarbnīcām pat apkalpot nav iespējams! Atliek izkrist vienam “ja”, un elegantais mūsdienu tehnikas brīnums paliek par potenciālu metāllūžņu kaudzi. Tu vari būt miljonārs, vai pat miljardieris, bet ja izkritīs kāds “ja”, – par ko pārvērtīsies tava dzīve? Iedomāsimies, ka kaut kāda iemesla (varbūt cunami) dēļ pazūd elektrība nevis uz vienu vai divām dienām, bet uz nedēļu vai mēnesi un pie tam ziemas laikā – siltuma nav, ūdens nav, gaismas nav, virtuālās naudas arī nav. Kā sasildīties, ja viss datorizēts, ja nav pat taupības krāsniņas. Kur pasmelt ūdeni, lai remdētu slāpes, nomazgātu kaut vai rokas…?

Cilvēki ir tā pieraduši pie komforta, ka pat vismazākās neērtības viņiem šķiet traģiskas. Kāda vairs nozīme gadu tūkstošos izkoptai kultūrai, kad izlaidība, morāls vājums ir kļuvusi par hronisku slimību? “Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības”, saka apustulis Jānis. Mūsdienu kristieši ir kļuvuši tik dīvaini, ka gatavi pasludināt par mocekli katru, kurš ņem ūdeni no akas, kam labierīcības ir būdiņā ar sirsniņu, kurš savu māju apkurina ar malku un ēdienu gatavo uz veclaiku plīts, kurš uzrok savu dārziņu ar lāpstu un iztiek no tā, kas izaug paša rokām apstrādātā zemītē. Cilvēki pieraduši patērēt daudz vairāk, nekā būtu nepieciešams dzīvības uzturēšanai un par komfortu gatavi maksāt nesamērīgi lielu naudu. Mūsdienu civilizētais gardēdis ar delikatesēm notrulina sāta sajūtu un reibinošus dzērienus lieto tā, ka pārspēj pat senās pagānu orģijas. Šādā primitīvā, miesas kārībām piepildītā dzīvē Evaņģēlijs viņam vairs nav vajadzīgs. Viņam ir vajadzīgs tikai tāds Kristus, kas vēlēsies viņu nodrošināt ar bezrūpīgu un pārticīgu dzīvi. Mēs par to sakām tā – netaisnais, lai grimst vēl vairāk netaisnībā, bet mēs paliksim pie Kristus un Viņa taisnības, un “Ja vīģes koks arī neziedēs un vīnakokam nebūs ogu un ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu! (Hab.3:17-18)