Grēka alga – lāsts

Dievs radīja cilvēku ar noteiktu mērķi – kopībai ar sevi. Tagad, kad cilvēki izvēlējušies viņa mērķim pretēju ceļu – neesamības un iznīcības posta ceļu, Dievs tomēr negrasās piekāpties.

Ko jūs esat darījuši? – jautā Dievs. Mēs ēdām – seko cilvēka atbilde. – Mēs izvēlējāmies fiziskas baudas un dabiskas izdzīvošanas ceļu.

Ādams gan cenšas bezkaunīgi melot, bet viņa meli viņu vēl vairāk apsūdz. Ādams nesaka – mēs grēkojām un tādēļ bēgam no Tevis, bet: “Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.” [1.Moz.3:12] Tādējādi par bēgšanas iemeslu Ādams uzdod Dieva balsi, nevis savu grēku, it kā agrāk viņš šo balsi nebūtu dzirdējis un par to priecājies. Kā savu baiļu iemeslu viņš min kailumu, par spīti tam, ka visu laiku ir bijis kails un vēl pavisam nesen viņam ne prātā nenāca par to kaunēties.

Tā Ādams negribot apsūdz pats sevi, neatzīstas grēkā, bet vainu par grēku cenšas uzvelt Dievam. Tieši tāpat kā darīja Ādams, darām mēs visi pasludinot Dievu par pirmo un galveno vaininieku, kam seko Dieva vārds, baznīca un mācītāji.

Tomēr Dievs to nepieļauj un liek saviem eņģeļiem vest Ādamu savā priekšā, lai spriestu tiesu.

Ādams izvēlējās būt kā Dievs, piešķirot savai dzīvei jēgu un nodrošinot pašam savu eksistenci. Tagad Dievs atbild. Viņš norauj velna melu plīvuru un sniedz cilvēkam to, ko tas izvēlējies, bet pa priekšu alga ir jāsaņem pašam velnam – tu iemācīji cilvēkam savas dzīves jēgu meklēt zemē, fiziskajā pasaulē, no kuras radīta viņu miesa. Tādēļ tev būs jāēd materiālas pasaules putekļi un pīšļi, kas nedos tev nekādu apmierinājumu. Tādējādi Dievs nolemj velnu mūžīgam lāstam – nemitīgi mēģināt garīgot cilvēka izsalkumu, bailes no nāves, seksuālās iekāres un iekāri pēc citu cilvēku apbrīnas.

Lāsta būtība slēpjas tur, ka tas nav iespējams. Fiziskā pasaule un cilvēka daba nespēj kļūt par cilvēka dzīves augstāko piepildījumu un noturēt savā varā cilvēka lojalitāti. Tieši šā iemesla dēļ velns neizšķiež savus spēkus izplatot ateismu. Pīšļi un putekļi nevar pārtapt par to, par ko nekas lielāks, Anselma vārdiem izsakoties, nav iedomājams. Velns zina, ka tas ir bezjēdzīgi. Materiālisms var uz laiku novērst cilvēka uzmanību, bet nevar kļūt par viņa dzīves centru, mērķi un piepildījumu. Tādēļ velns, lai iegūtu cilvēka lojalitāti, cenšas radīt arvien jaunas un jaunas reliģijas. Sagādājis velnam Sizifa darbu, Dievs ķeras pie cilvēka.

Ievas un Ādama sods saistās ar viņu dzīves iznīcīgo raksturu, mirstīgumu: sievai nāksies sāpēs dzemdēt bērnus, bet vīram strādāt līdz spēku izsīkumam. Abi ir saistīti ar iznīcīgumu un dzīves turpināšanu. Zemes apstrādāšana ļaus glābties no bada, bet bērnu dzemdēšana nodrošinās cilvēku cilts turpinājumu. Abi darbi gan saglabā sākotnējo cieņu, bet nevar nodrošināt nevienas atsevišķas personas nākotni, tomēr tie nodrošina cilvēka cilts nākotni, kurā sagaidāms paša Dieva dots glābiņš – no cilvēku cilts celsies kāds, kas sadragās velna varu. Bērnu dzemdēšana un darbs atgādina, ka dabiskie procesi nevar mūs vest uz mūžīgo kopību ar Dievu – sabatu, bet saglabā cerību. Darbs un bērnu dzemdēšana nav kaut kas pilnīgi jauns, bet grēka dēļ cilvēkam tiek samaksāts tajā valūtā, kuru viņi paši izvēlējušies. Tagad viņiem vajadzēs baudīt puspatiesības – mirt nemirsit vis – augļus.

Tagad cilvēkam nāksies izdzīvot zem bioloģijas kundzības un pēc fiziskās izdzīvošanas likumiem. Ja vēlamies dzīvot pasaules dēļ, tad mums jādzīvo striktā saskaņā ar to, ko pasaule mums var dot: sāpju pilno bērnu dzemdēšanas un zemes apstrādes darbu, kas ir kļuvis par visas cilvēces eksistences emblēmu un raksturo visas cilvēka kultūras. Turklāt šo ceļu arvien apēnos nāve un iznīcība.

Tagad mēs pļaujam, ko sējām un saņemam, ko esam izvēlējušies. Tomēr līdzi tam nāk arī cerības pilnais apsolījums, ka Dievs mums reiz atkal dāvās to, ko priekš mums ir izvēlējies viņš pats. Lai tas notiktu cilvēkam nāksies saraut velna važas un atkal mainīt savu lojalitāti, šoreiz novēršoties no Sātana un Kristū tiekot atkal pievērstam Dievam. Tas būs ne tikai paša Dieva plāns, bet arī viņa darbs. Tādēļ Dievs norauj Ādamam un Ievai vīģu lapu aizsegu un pats dāvā tiem jaunu apģērbu, norādot, ka viņš pats reiz cilvēku atkal no jauna ietērps sava tēla un līdzības godības pilnajās drēbēs [1.Moz.3:21].