Dziedināts un izglābts?

“Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: “Es gribu, topi šķīsts!”” [Mt.8:2-3]

Jēzus staigāja pa visu Galileju, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams Valstības evaņģēliju un dziedinādams visas slimības un sērgas tautā. Un Viņa slava izpaudās pa visu Sīriju. Pie Viņa atnesa visus neveselos, dažādu sērgu un sāpju pārņemtus un velna apsēstus, mēnessērdzīgus un triekas ķertus, un Viņš tos dziedināja. Un daudz ļaužu no tuvām un tālām malām sekoja Viņam. Uzlūkojis šos ļaudis Jēzus uzkāpa kalnā un, atdarījis muti, tos mācīja. ‘ o Jēzus runu sauc par kalna sprediķi, ko mēs lasām Mateja evaņģēlijā no 5. līdz 7. nodaļai.

Tūlīt pēc šī sprediķa kalna pakājē Viņu uzrunāja kāds spitālīgs vīrs, bet pēc neilga laika, Jēzum ieejot pilsētā Kapernaumā, Viņu uzmeklēja kāds virsnieks, kura kalps bija triekas ķerts. Par šādiem notikumiem mēs lasām arī tālāk Svētajos Raktos. Vēlāk Jēzus dziedināja Pētera sievasmāti, tad vakarā pie Viņa atveda daudzus velna apsēstus, un Viņš izdzina ļaunos garus un dziedināja visus sērdzīgos, lai piepildītos Jesajas vārdi, kas saka: Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas. Viņš dziedināja slimos, uzcēla mirušos, dāvāja valodu mēmajiem un redzi aklajiem.

Var sacīt, ka Jēzu ikdienas bija ieskāvuši neskaitāmi nelaimīgi un nožēlojami cilvēki, kuri darīja visu iespējamo, lai nokļūtu pie šī Ārsta, un saņemtu dziedināšanu. Reizēm Viņam bija pat grūti nošķirties vienatnē no ļaudīm, kuri Viņam sekoja. Turklāt visi kā viens izbazūnēja ziņas par Viņa kalpošanu un brīnumainajām spējām līdz vistālākajiem nostūriem.

Bieži evaņģēlisti vispārīgi apraksta dziedināšanas, proti, pie Jēzus tika atvesti daudz slimu cilvēku, kurus Viņš dziedināja, – bet reizēm notikums tiek atstāstīts rūpīgi. Šīsdienas Evaņģēlija tekstā mēs lasām divus izvērstākus notikumu atstāstus, kas rāda mums ticības piemērus.

Kāds spitālīgs vīrs, kuram būtu jādzīvo nošķirti no sabiedrības, jo bauslība aizliedz spitālīgajam parādīties citu ļaužu vidū, pienāca Jēzum klāt, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: „Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt.” Šie vārdi nāk no ticības, ko radījusi Dieva Vārda sludināšana. Spitālīgais redz Kristu kā mīlestības un laipnības pilnu, svētu un šķīstu, kurš pašaizliedzīgi ikvienam dāvā visu labāko. Kristus uzlūko ļaudis, Viņa sirds iežēlojas, un Viņš kalpo ļaudīm. Tādēļ spitālīgais – nožēlojamais un nešķīstais – izraidītais no sabiedrības – steidzas pie Kristus, neuztraukdamies nedz par bauslību, nedz par cilvēkiem. Viņš nekautrējas dēļ savas pūstošās miesas, viņu vairs nekas nevar apturēt un aizkavēt, jo viņš steidzas pie Tā, kurš ir apsolījis žēlastību, kurš izrāda mīlestību un dāvā visu labu ikvienam. Viņš atsteidzas tāds, kāds viņš ir, jo tic, ka viņš aizies citādāks. Viņa spēkos nav izmainīties, bet viņš tuvojas Kristum kā avs, kura dzird sava gana balsi. Viņš dodas pie Kristus kā muitnieks Jēzus līdzībā, kurš aizgāja no tempļa mājās taisnots, labāks par paštaisno farizeju, jo nebija sevi maldinājis. Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.

Spitālīgā vīra saruna ar Jēzu ir kā saruna no sirds uz sirdi. Šis nelaimīgais saka – „ja Tu gribi”– it kā viņš zinātu Dieva prātu. Protams, viņš to zina. Ticība to zina. Šie vārdi neskan kā šaubu pilnie tēva vārdi, kura dēls bija slims [Mk.9]: „ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.” Kristus norāja viņa neticību sakot: „Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: „Es ticu, palīdzi manai neticībai!” Ticība ir tā, kas satver Dieva žēlastību.

Spitālīgais vīrs nu vairs nav spitālīgs, bet vesels. Turklāt viņam ir arī ticība, kas izglābs viņu mūžībā. Viņš un citi cilvēki, kurus Jēzus ikdienas dziedināja, tāpat kā visi cilvēki reiz tika aizsaukti mūžībā. Arī no mirušajiem uzceltais Lācars nomira, bet ticība ikvienam dāvā mūžīgu dzīvību Jēzus Kristus dēļ, kā Jēzus sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam!”Apustulis Pāvils atzīts: „Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.” Proti, nevis nešķīstais spitālīgais, aklais vai kroplais ir nožēlojams cilvēks, bet mēs, ja domājam saņemt no Kristus tikai dziedināšanu no kādas slimības, kas mums netraucētu dzīvot šo īso dzīvi uz zemes, vai labklājību, drošību un mieru šajā pasaulē. Ja mūsu cerības attiecībā uz Dievu saistās tikai ar šo pasauli – ar fiziskām vai ekonomiskām interesēm, tad mēs esam nožēlojami un spitālīgi – ar puvušām miesām Dieva priekšā.

Ticība, kas deva spitālīgajam vīram drosmi un pārliecību tuvoties Kristum, bija pareiza un glābjoša ticība. Viņš ticēja Kristum, kā Pestītājam, tādēļ nekavējās to apliecināt. Bet Kristus viņam dāvāja ne vien mūžīgo dzīvību, bet arī dziedināja no spitālības – no slimības, kas viņu bija mocījusi un šķīrusi no sabiedrības. Viņš nelūdza Kristum vieglas dienas zemes virsū – viņš apliecināja savu ticību tuvojoties Viņam uz sakot – ja tu gribi, proti, lai notiek Tavs prāts. Dzīva ticība nešaubās, ka Dievs ar savu laipno un žēlīgo gribu vēlas darīt visu, ko lūdzam. Proti, ticība nešaubās, ka Dievam Kristus dēļ uz mums ir labs prāts, un Viņš cilvēkam vēl vienīgi labu, bet to ko ticība lūdz, mēs nespējam apzināties nedz saskatīt cik tas ir labs un vajadzīgs.

Ko gan cilvēkam palīdz veselība, gods un pārticība, ja viņam nav ticības? Kāds labums no saņemtās veselības bija deviņiem spitālīgajiem, kurus Jēzus dziedināja, ja viņi novērsās no Jēzus? Tikai viens no desmit – samarietis – atgriezās un pateicās Dievam. Viņš bija kļuvis ne vien šķīsts no spitālības, bet iematojis arī mūžīgo dzīvību. Jo Kristus dziedināšana nenozīmēja tikai fizisku dziedināšanu, bet gan grēku piedošanu.

Reiz kādu slimu vīru nolaida Jēzus priekšā caur griestiem ar visu gultu, un Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja: „Cilvēks, tavi grēki tev piedoti.” Tie bija brīnišķīgi un mierinājuma pilni vārdi, ko satvēra ticība. Šis cilvēks devās mājās slavēdams Dievu. Viņš slavēja Dievu ne vien par miesīgo dziedināšanu, ko viņš varēja sajust un redzēt, bet vēl vairāk viņš priecājās par grēku piedošanu, ko nevarēja ne redzēt, ne sajust, bet ko satvēra ticība, kas uzticējās šiem Kristus vārdiem – Viņš, Kristus, piedeva grēkus, jo tādēļ ir nācis pasaulē. Kristus ir nācis nevis dziedināt no slimībām, bet mirstot vietnieciskā nāvē par pasaules grēkiem, dāvāt grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu.

Tā iemesla dēļ, ka fiziska dziedināšana nav tas, kādēļ Viņš nācis pasaulē, Jēzus, pirmkārt, aizliedz par to stāstīt un sludināt, un, otrkārt, liek nu jau no spitālības dziedinātajam vīram izpildīt bauslības prasības dodoties pie priesteriem, kuriem bija šo vīru jāizmeklē un jāatdzīst par veselu – par dziedinātu.Tādēļ apustulis Pāvils sacīja: „Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.” Jo tādā gadījumā mēs zaudējam pašu galveno – mūžīgo dzīvošanu, kas iesākas jau šeit pasaulē ar Kristību.

Kristībā Dievs mūs ir ņēmis savās rokās – tieši tādēļ, lai šīs grēcīgās, nolādētās, iznīcīgās miesas un dzīvības vietā dotu un radītu jaunu, neiznīcīgu taisnību un dzīvību – gan mūsu miesai, gan dvēselei. Tas ir spēks, kas mūs ieved un ieceļ godībā. Kristus taisnība dod spēku, kas ļauj redzēt, ka mūsu Dievs ir nevis vēders, bet patiesais, dzīvais Dievs, kurš nepamet mūs kaunā un nāvē, bet izglābj no grēka, nāves un lāsta varas, lai arī šo mirstīgo miesu celtu augšā godā un godībā pēc sava apsolījuma.

Protams, ar cilvēcīgu prātu raugoties, šķiet, ka nav nevienas nelaimīgākas, nožēlojamākas vai vairāk mocītākas tautas, kā tie, kas apliecina krustā sisto Kristu un lepojas ar Viņu. Un nevarētu pārmest kristiešiem vēlmi pēc miera no pasaules, velna un paša miesas kārībām. Kristieši šajā pasaulē tiek nemitīgi vajāti, un velns mūs moka un uzbrūk ar visdažādākajām nelaimēm, trūkumu, negadījumiem un nāvi, tā kā sāk šķist, ka Dievs mūs ir aizmirsis un atstājis. Kā Kristus sacīja apustuļiem – „sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus.” Un apustulis Pēteris brīdina: „Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā, zinādami, ka tās pašas ciešanas ir uzliktas jūsu brāļiem pasaulē.

”Kristus mūs nav atstājis. Viņš mums ir tikpat tuvu, cik toreiz spitālīgajam vīram, un virsniekam. Viņš mūs dzird tik pat skaidri. Mēs Kristu varam atrast tur, kur Viņš ir apsolījis būt – Dieva vārdā un Sakramentos. Viņš mums ir dāvājis ticību un to uztur. Arī šodien mēs dzirdam vārdus: „Pēc Jēzus Kristus pavēles es tev piedodu tavus grēkus Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.” Arī šodien mēs saņemam Jēzus Kristus miesu un asinis, kas par mums izlietas pie krusta staba Golgātā, mūsu grēku piedošanai. Arī šodien mēs varam uzklausīt Dieva Vārdu. Šie ir Dieva žēlastības līdzekļi, ar kuriem Viņš mums dāvā ticību, un to uztur.

Tas būtu pietiekami pārdomājot šīsdienas evaņģēlija tekstu, kas aicina mūs turēties pie Dieva Vārda un Viņa žēlastības, stāstot mums par spitālīgo vīru un virsnieku, kas apliecināja savu vienkāršo paļāvību uz Kristu visās lietās. Mums ir svarīgi atcerēties, ka Dieva žēlastība ir ik rītu jauna, un Jēzus Kristus ir tas pats vakar un šodien un mūžīgi. Āmen!