Divi tēli

Un, tāpat kā esam nesuši zemes cilvēka tēlu, tā arī nesīsim Tā tēlu, kas no debesīm (1.Kor.15:49).

Kad dzirdam šādu pasludinājumu, mums jālūdz Dieva žēlastība, lai mums būtu ticība un mūsu acis atvērtos. Klausies! “Tāpat kā esam nesuši zemes cilvēka tēlu, tā arī nesīsim Tā tēlu, kas no debesīm.” Vai tu tam tici? Mēs nesam zemes cilvēka tēlu (Ādama tēlu) un to jūtam visos savos locekļos un maņās vairāk kā nepieciešams. Bet vai tu tici, ka tikpat noteikti mēs kādu dienu nesīsim Tā tēlu, kas no debesīm, – mēs, kas esam vienībā ar Viņu? Vai tici, ka Ādams un Kristus bija mūsu priekšteči un paraugi, pēc kuriem mēs tiekam veidoti?

Vai tici, ka viņi ir divi lielie modeļi, pēc kuriem mūsu divi atšķirīgie laikmeti ir veidoti: viens ir zemes dzīve saskaņā ar Ādamu, kas veidota pēc zemes tēla; otrs ir mūžīgā dzīve saskaņā ar Kristu, kas veidota pēc debesu tēla? Vai tici, ka tikpat droši, kā mēs esam nesuši zemes tēlu pašreizējā laikā ar visu tam piederīgo postu un nelaimēm, kādu dienu mēs nesīsim Kristus tēlu ar visu no tā izrietošo godību? Vai tici, ka visiem, kas ir Kristū, tas notiks paredzētajā laikā un tā būs tikpat negrozāma lietu kārtība, kā tas, ka pēc nakts seko diena un pēc aukstas ziemas jauka vasara? Vai tas iespējams? Jā, gods un slava Tā Kunga vārdam!

No mūsu pašreizējās esamības mēs redzam, ko nozīmē nest zemes tēlu. “Ādams dzemdināja dēlu, pēc savas līdzības, pēc sava izskata” (1.Moz.5:3). Tomēr patiesībā apustulis šeit runā par mūsu ķermeņiem. Kā mūsu ķermeņi nes Ādama līdzību tais īpašībās, ko apustulis uzskaitījis no 42. līdz 45.pantam: negodā, vājumā un iznīcībā, īsi sakot, dabiskais ķermenis ir jāuztur ar laicīgu ēdienu – dārzeņiem un lopu gaļu. Un beigās tam jāpaliek par zemi un pīšļiem.

Pie zemes tēla pieder visa šī posta ķēde – grēks un nelaimes, grēks un bēdas – un visa veida grūtības. Var sacīt, ka visa mūsu esība ir grēka apskauta un tā ir pārpilna ar Dieva nicināšanu, elkdievību, vieglprātību, cietsirdību, augstprātību, lepnumu, liekulību, nepatiesību, dusmām, naidu, skaudību, ļaunām aizdomām, nešķīstām kārībām, mantkārību, savtību utt.

Jēzus saka: “Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība” (Mk.7:21–22). Raugi, tāds ir Ādama tēls, kas attiecas uz grēku. Bet no tā ceļas viss lāsts un posts virs zemes: šaubu pilna sirds, vainīga sirdsapziņa, skumjas, pārkāpumi, uztraukumi, nedrošība, bailes, aizdomas, slikta veselība, sāpes, nabadzība, velna liesmojošās bultas un visbeidzot – nāve un iznīcība.

Vai mēs to gribam vai ne, mums jādzīvo tērptiem šajās Ādama skrandās. Mums jādodas cauri biezam ērkšķu mežam, kur visu laiku topam ievainoti un asiņojam. Bet tu, Dieva bērns, nepagursti! Nekļūsti nepacietīgs! Tas ir tikai grūts ceļa posms. Gan pienāks cits laiks, jo Dievs nav radījis cilvēku vienīgi ciešanām.

“Tāpat kā esam nesuši zemes cilvēka tēlu, tā arī nesīsim Tā tēlu, kas no debesīm.” Un “debesu tēls” ir pretējs “zemes tēlam”. Vispirms – “garīgais ķermenis” pieder pie Kristus līdzības. Tas ir kā Kristus apskaidrotais ķermenis. Negoda vietā tas būs mūžīga un debešķīga godība. Vājuma, nespēka un slimības vietā tā būs mūžīga veselība, spēks un labklājība. Skumju, baiļu, agonijas un nedrošības vietā tas būs mūžīgs prieks, svētlaime un drošība, mūžīga līksmība pie Dieva labās rokas – nebeidzama augsto debesu prieku virkne. Un pāri visam citam – mūsu bezgalīgā, nebeidzamā grēcīguma vietā nāks mūžīgais, neatceļamais svētums, mīlestība un šķīstība. Tur mēs spēsim mīlēt Dievu tik pilnīgi un nevainojami, tik dedzīgi un laimīgi, kā mēs to nekad neesam spējuši iedomāties mūsu pašreizējā stāvoklī.

Jā, cilvēks, kurš kaut brīdi savas ticības sākumā kopā ar savu Pestītāju ir baudījis kaut ko no nākamās pasaules spēkiem un Tā Kunga neaptveramās labestības, iespējams, sapratīs un piekritīs, ka jau šīs sajūtas bijušas līdzīgas debesīm un svētlaimei, ja vien tās tik ātri nebūtu beigušās. Jo tieši šai pilnīgajā mīlestībā uz Dievu, kas ir Kristus tēla būtība, arī ir atrodama cilvēka visaugstākā svētlaime.

Un iedomājies, kā tas ir – būt brīvam no visa ļaunuma visās tā izpausmēs un būt pavisam svētam un šķīstam kā Dieva eņģelim, un sasniegt pilnību tais lietās, ko esam šeit vēlējušies un alkuši, taču nekad neesam sasnieguši. Jo tad mums nekad vairs nebūs jābaidās ne no kā ļauna un bīstama, bet mums būs mūžīga drošība un miers apskaidrotā Pestītāja sadraudzībā, un mēs mācīsimies izprast brīnišķīgos Dieva noslēpumus mūžīgi mūžam.

Šādam liktenim Dievs ir radījis Savu neparasto radību – cilvēku. Ja jau Dievs ir radījis cilvēku pēc Sava tēla un līdzības, tad šādas lietas no Dieva mēs droši varam sagaidīt. Viņš ir visas svētlaimes Dievs. Un, gluži kā Viņš radīja ūdens pārpilnību neizmērojamā jūrā, tikpat viegli Viņš spēs radīt nebeidzamu svētlaimi cilvēkam.