Dievs neko nesargās, ja mēs paši nebūsim čakli un modri

“Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā.” [Ps.127:1]

Šajā nelielajā pantā Salamans īsi māca visiem valdniekiem, ierēdņiem un visiem, kam ir vara, kā mierīgi un labi valdīt un, kā rīkoties visās lietās, lai nebūtu nekādu problēmu.

Pirmkārt, katram jāsargā un jāpūlas tā, kā prasa viņu amats. Viņš nesaka, ka viņiem nebūtu jāsargā un jāpūlas. Arī svētais Pāvils saka, lai tie, “kas valda, lai dara to rūpīgi.” [Rom.12:8]

Kad tiek veikta apsargāšana, Viņš nevēlas, ka tā būtu tukša un lieka, bet gan noderīga un auglīga. Tādēļ viņiem sargāšana ir jāuztic Dievam patiesā ticībā, un jāļauj Viņam rūpēties par aizsardzību. Viņiem nevajadzētu pašpārliecināti domāt, ka pilsēta ir drošībā pateicoties viņu sargāšanai un pūlēm, bet gan visas rūpes ir jāmet uz Dievu un jātic, ka Dievs aizsargās pilsētu un apsargās valsti un tās iedzīvotājus.

Tad nu ļausim viņiem apsargāt bez iedomām, un rūpēties patiesā ticībā.

Kaut gan Dievs neko nesargās, ja mēs paši nebūsim čakli un modri, Viņš negrib, ka mēs domājam, ka mūsu sargāšana un pūles paveic to, ko spēj vienīgi Viņa laipnība un žēlastība.

Ja mēs aizsargāsimies paļaujoties paši uz sevi, tad sekos viens no diviem – pašpārliecinātība vai raizes. Ja viss ir mierīgi un droši, mēs sākam lepoties ar savu aizsardzību, bet, ja kas noiet greizi, mēs uztraucamies, trīcam un krītam izmisumā.

Bet Dievs nevēlas nedz pašpārliecinātību, nedz raizes – mums nav jāuztraucas, ja nejūtamies droši, nedz jālielās, kad jūtamies droši. Mums ir jāsargā pareizā, patiesā ticībā un jādara, kas ir mūsu pienākums.