Mēs stāvam kā nošķirtas avis vilku starpā

“Bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna.” [Jņ.17:15]

Dieva vārda dēļ mums pasaulē nākas paciest ļaunumu un nelaimes no tirānu un novirzienu puses, kuri mums uzbrūk no visām pusēm: gan ar dūrēm, ar aplamām mācībām, gan ar varu, gan ar viltu, cenzdamies atņemt Dieva vārdu. Turklāt arī visi velni ir mums apkārt. Mēs stāvam kā nošķirtas avis vilku starpā, jā, saniknotu, rūcošu lauvu ielenkumā (kā Sv. Pēteris saka 1.Pēt.5:8), kas atņirdz pret mums zobus, tīko mūs saplosīt un aprīt.

Kas tad mūs šeit notur, ka varam pastāvēt pret tik daudziem negantiem ienaidniekiem, neizbīties un nepazaudēt sirdīs Dieva vārdu un ticību? Kas mūs šajā brīdī sargā un līdz šim ir sargājis no tirāniem un visiem velniem?

Tie nav cilvēku spēki, nedz izveicība, kas spēj mūs nosargāt.

Debesu augstībā ir Tas, kas piemin šo lūgšanu un saka: Mans Kristus ir lūdzis par viņiem, tādēļ tiem ir jātiek pasargātiem un uzturētiem! — Tas ir mūsu lepnums, mūsu vairogs un bruņas, kas mūs sargā, lai ienaidnieki nevarētu izrīkoties ar mums pēc savas patikas, — kaut arī tie pārsprāgtu no dusmām un niknuma. Viņi var censties mums uzbrukt līdz pagurumam, tomēr Dievs mūs izrauj no viņu zobiem.