Dievs glābj, kuru grib

Pāvils raksta: “Jo es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes. Jo, aplam saprazdami Dieva taisnību, viņi centušies celt savējo un Dieva taisnībai nav pakļāvušies.” (Rom.10:2-3)

Pret nebeidzamajām un stūrgalvīgajām paštaisnības pūlēm viņš nezināja citu labāku padomu kā viņu priekšā likt Dieva brīvo un mūžīgo izredzēšanu, kurai nav vērts pretoties. Viņus redzot, apustulis Pāvils bija iekšēji tik ļoti sāpināts, ka “israēlieši, kam pieder bērnu tiesa, dievišķā godība, derības, bauslība, kalpošana, apsolījumi, tēvi, no kuriem arī Kristus cēlies pēc miesas” (Rom.9:4-5), šie svētā Debestēva bērni pat ar visnopietnāko dedzību par Dievu un visu dzīšanos pēc taisnības dodas mūžīgā pazušanā tikai tādēļ, ka nav pakļāvušies Dieva taisnībai, bet paši ar darbiem gribējuši sev sagādāt taisnību.

Pāvilam bija “nepārtrauktas sāpes sirdī”, ka viņš pat vēlējās būt “nolādēts, atstumts no Kristus”, ja vien tā varētu palīdzēt savu tautas brāļu glābšanai (Rom.9:2-3). Savās raizēs viņš tos uzrunā šādi: “Jūs raugāties uz savu izredzētību pēc miesas; jūs sakāt, mēs esam Ābrahāma bērni, izredzēta cilts, mums ir bauslība, dievkalpojumi un apsolījumi, vai mēs netapsim izglābti, vai Dievs nepildīs Savu mūžīgo derību ar mums?”

“Jo ne visi, kas cēlušies no Israēla, ir patiesi israēlieši. ..nevis miesīgie bērni ir Dieva bērni, bet apsolījuma bērni tiek atzīti par Viņa dzimumu” (Rom.9:6, 8). Uzlūkojiet Dieva izredzēšanu! No Ābrahāma dēliem Dievs par mantinieku izvēlējās tikai “apsolījuma dēlu”, Īzāku: “Pēc Īzāka tavs dzimums tiks noteikts” (Rom.9:7).

No Īzāka dēliem Ēsava un Jēkaba, “vēl pirms.. bērni bija piedzimuši, pirms tie bija darījuši ko labu vai ļaunu” (Rom.9:11), Dievs par mantinieku ar lielo apsolījumu izvēlējās jaunāko, nevis vecāko: “Jēkabu Es mīlēju un Ēsavu Es ienīdu,” (Rom.9:13) t. i., Ēsavu Es neizvēlējos.

Tā jūs redzat, ka Dieva izredzēšana bija brīva un notika, vēl pirms bērni bija darījuši kaut ko labu vai ļaunu. Tas notika pēc Dieva lēmuma, lai izredzēšana paliktu spēkā — nevis pateicoties cilvēku darbiem, bet pateicoties Viņam, kas mūs aicinājis. “Kas no sacītā izriet? Vai Dieva rīcība ir netaisna? Nepavisam ne! Uz Mozu Viņš saka: Es žēloju, ko Es žēloju, un būšu līdzcietīgs, pret kuru gribu” (Rom.9:14-15).

Kad Dievs pret kādu ir žēlīgs un līdzcietīgs, tas saņem nepelnītu apžēlošanu un tā Dievs nevienam nav darījis netaisnību. Bet, kā Savā līdzībā saka Kristus: tiem, kas ir nesuši dienas nastas un pusdienlaika svelmi un tāpēc kurnēja par sava kunga dāsnumu pret tiem, kas sāka strādāt tikai vienpadsmitā stundā, vīna dārza saimnieks atbild: “..draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā. tev. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?” (Mt.20:13-15).

Un apustulis secina: “Tātad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas, bet viss no Dieva žēlastības” (Rom.9:16). Viņš grib sacīt: neko nelīdz paša pūles sevis glābšanai, kad cilvēks rīkojas pēc savas patikas, gribas un centības! Dievs glābj, kuru grib, un ir Viņa brīvā izredzēšana.