Dievišķais Svētā Vakarēdiena iestādījums

Svētais Vakarēdiens ir ne mazāk dievišķs iestādījums un pavēle, kā Kristība [Mt.22:19] un Evaņģēlija sludināšana [Mk.16:15-16]. Svētajam Vakarēdienam, kuru mūsu Kungs iedibināja tajā naktī, kad tas tapa nodots, ir jāpaliek lietošanā līdz pat laiku beigām [“To darait, mani pieminēdami” (Lk.22:19); “To dariet, citkārt jūs to dzerat, mani pieminēdami” (1.Kor.11:25)]. Tieši tā Svēto Vakarēdienu arī saprata un attiecīgi svinēja svētie apustuļi un senā kristīgā Baznīca.

Svētā Vakarēdiena dievišķais iestādījums ir pastāvīgi jāuzver, jo arī mūsdienās atsevišķi jūsmotāji (kvekeri, Pestīšanas Armija) noraida Svēto Vakarēdienu kā “tikai ceremoniju, kuru nav pavēlējis mūsu Kungs.” Tādējādi šie jūsmotāji izrāda pilnīgu konsekvenci. Nekonsekventi jūsmotāji (kalvinisti) noraida vienīgi Kristus miesas un asiņu fizisku saņemšanu Svētajā Vakarēdienā, apgalvojot, ka “miesa neder nenieka” (nepareizs Jņ.6:63 pielietojums), savukārt kvekeri vispār noraida šo Sakramentu, apgalvojot, ka “Dieva valstība nav ēšana un dzeršana (nepareizs Rom.14:17 pielietojums), un ka kristieti nedrīkst “tiesāt ēdienu un dzērienu dēļ” (nepareizs Kol.2:16 pielietojums).

Saskaņā ar kvēkeru mācību, patiesais Vakarēdiens tiek uzņemts cilvēka sirdī (nepareizs Atkl.3:20 pielietojums). Vēl vairāk, viņi māca, ka Kristus svinēja pirmo Vakarēdienu vienīgi savu “vājo mācekļu” dēļ, tādēļ tas ir domāts mūsu stiprināšanai ne vairāk, kā “kāju mazgāšana” [Jņ.13:5], vai “slimā svaidīšana ar eļļu” [Jēk.5:14-15], vai “sargāšanās no asinīm un nožņaugtā” [Ap.d.15:29]. Taču kvekeri nav vienīgie, kuri sagroza šo mācību.

Mūsdienu racionālistiskie teologi (B. Veiss, Jūlihers, Spita) ir mēģinājuši noliegt Svētā Vakarēdiena dievišķo iestādījumu, lietojot argumentus, kuri nebūt nav pārliecinošāki par kvēkeru lietotajiem (“Vienīgi Pāvils un Lūka citē vārdus: “To dariet, mani pieminēdami,” utt.). Turpretī Krēmers pamatoti atzīmē, ka nevienam citam faktam Jaunajā Derībā nav skaidrāku pierādījumu, kā Svētā Vakarēdiena dievišķajam iestādījumam.

Atšķirībā no svētās Kristības, kura ir sakraments, ar kura palīdzību tiek izraisīta ticība, Svētais Vakarēdiens ir Sakraments, ar kura palīdzību tiek stiprināta ticība. Gerhards: Caur Kristību mēs tiekam uzņemti derībā ar Dievu; caur Svētā Vakarēdiena lietošanu tajā tiekam uzturēti. Caur Kristību mūsos iedegas ticība un Svētā Gara dotais mantojums; caur Svētā mielasta saņemšanu tie pieaug un nostiprinās.

Tādēļ Kristībai pamatoti jānotiek pirms Svētā Vakarēdiena. Vasarsvētku dienā Pēteris aicināja jūdus kristīties, nevis saņemt Svēto Vakarēdienu (Ap.d.2). Šim apstāklim ir liela praktiska nozīme, jo cilvēkiem, kuri vēlas saņemt Svēto Vakarēdienu, vispirms ir jātiek kristītiem [skat. Kol.2:11-12: Kristība Jaunajā Derībā notiek apgraizīšanās vietā un Vecajā Derībā vienīgi apgraizītie tika pielaisti Pasā maltītei – 2.Moz.12:48].

Reizēm šim Sakramentam Rakstos ir doti konkrēti nosaukumi (maizes laušana [Ap.d.2:42]; Tā Kunga mielasts [1.Kor.11:20]; mielasts [1.Kor.10:21]), reizēm – tikai norādes (Euharistija, [Mk.14:23]; Komūnija[1.Kor.10:16]; Vakarēdiens [1.Kor.11:23]). Baznīctēvu darbos šis Sakraments tiek dēvēts arī par “dievkalpojumu “, “mīlestības maltīti”, “liturģiju”, “upuri”, “upurēšana”, “noslēpumu”, “pateicības mielastu”,utt., bet latīņu valodā sarakstītajos – par “misi”, Tā Kunga mielastu, Altāra Sakramentu utt..

Ja vien šī Sakramenta nosaukumi netiek lietoti nebibliskas mācības apzīmēšanai, par tiem nav vērts īpaši diskutēt. Luters reizēm izmantoja nosaukumu mise, lai arī nepārprotami noraidīja katoļu mācību par misi, un viņš aizstāvēja šo nosaukumu no sava fanātiski noskaņotā oponenta Karlštata uzbrukumiem. Mūsdienu vācu teologi (Holcmans, Nēsgens u.c.) bieži vien izmanto terminu “Tā Kunga Vakarēdiens”.