Dieva vārds – Svētie Raksti

Vecās un Jaunās Derības Svētie Raksti ir trīsvienīgā Dieva vārds, kurā Viņš sevi atklāj, kurā Viņš ir klātesošs, ar kuru Viņš runā un rīkojas*. Šī principiālā lietu sakarība nosaka kristīgo dievkalpojumu, un pamatojoties uz to jāvērtē kristīgās draudzes situācija un katra kristieša dzīve. Bez Svēto Rakstu Dieva vārda tas viss vispār nebūtu iespējams. Starp citu, bez šī pieņēmuma nebūtu arī iespējami pret to vērstie daudzveidīgie iebildumi, kas rodas draudzē un arī teoloģijā, kad, piem., Svētie Raksti tiek uzskatīti par “antīku tekstu”, kas tagadnē vispirms jāizskaidro ‑ ciktāl tas vispār iespējams izmainītajos dzīves apstākļos, pastāvot citiem izpratnes priekšnosacījumiem.

Tas, ka uz mums runā Dievs, nav vienīgais, kas sastāda Dieva vārda būtību ‑ šis vārds reizē arī pamato Dieva un cilvēka attiecības. Dievs atklāj sadraudzību ar mums, cilvēkiem, ar savu vārdu. Tādējādi sadraudzību ar Dievu neatklāj vārds tā vispārējā izpratnē, bet gan Dievs atklāj sevi šajā sadraudzībā ar savu vārdu. Dieva vārds Vecās un Jaunās Derības Svētajos Rakstos kristīgajai draudzei ir dots kā ekskluzīvi saistošs, t.i., kā tāds, kas izslēdz visas citas autoritātes, tas ir pilnīgs, ne ar ko nav papildināms, tas ir skaidri saprotams, un tam piemīt pestīšanas spēks. Tikai ar šo vārdu baznīca var būt baznīca un kristietis var būt kristietis. Jēzus Kristus baznīcai Svēto Rakstu Dieva vārdā ir nevien tās vēsturiskā izcelsme, bet arī tās garīgais pamats, kas no Dieva iesniedzas šajā laikā un no tā ved uz mūžību. Šādā izpratnē baznīca ir Dieva vārda radīta lieta, tā ir cēlusies no šī vārda, tajā pastāv, un tajā ir tās piepildījuma mērķis. Dieva vārdā var nevien ieraudzīt, bet var arī saņemt to, kas kristieti veido par kristieti, kurš, dzīvojot bez šī vārda, savu kristieša stāvokli pazaudē. “Jo tas jums nav tukšs vārds, bet ir jūsu dzīvība” (5.Moz.32:47).

Šāda pamattēze dažkārt izraisa šaubas, un pret to rodas daudzi iebildumi. Taču tie parasti nerodas ārpus draudzes, tāpēc ka vērotājs no malas Svēto Rakstu un kristīgās draudzes saistību uztver kā būtisku pazīmi. Šādas pārdomas rodas pašā draudzē, un tās var, piem., izteikt šādu jautājumu formā: Kādā mērā Svētie Raksti ir Dieva vārds? ‑ Kā tie izprotami, ievērojot to tekstu un priekšstatu vēsturisko nosacītību, un kā tos padarīt saprotamus cilvēku jēdzienu vēsturiskajās pārmaiņās? ‑ Kā skaidrojumu daudzveidība un to pretrunīgums attiecas pret liecības viennozīmīgumu? ‑ Kas un cik daudz tad no tā, ko satur Svētie Raksti, ir saprotams un derīgs mūsdienās?

Bet visas šīs un daudzas līdzīgas pārdomas kristīgajā draudzē un atsevišķa kristieša dzīvē var rasties tikai tad, ja pastāv šāds pieņēmums ‑ ka Svētajiem Rakstiem ir šī fundamentālā nozīme, ka tie ir vispār saistoši un ka tie pastāv ar šīm savām pretenzijām. Jo tas jau tieši pieder pie autoritātes būtības, ka to dažādu motīvu dēļ var apšaubīt, apstrīdēt, vai arī atraidīt un aizvietot ar kaut ko citu. Zināms, atbildot uz šādiem jautājumiem, nekad nav iespējams vēlāk pamatot, uz ko, uz kādu pamatpieņēmumu tie balstīti. Šajos jautājumos un pretnostatījumā var visnotaļ saskatīt Svēto Rakstu autoritātes iedarbību, kas, aplūkojot precīzāk, nav tikai šaubas par Rakstu autoritāti, bet gan konflikts starp dažādām autoritātēm, kur būtu jāpārbauda, uz kādiem citiem pieņēmumiem un priekšnoteikumiem balstīta šī Svēto Rakstu autoritātes apšaubīšana, tās atcelšana un aizvietošana. Bet tas, kurš domā, ka Svēto Rakstu autoritāti būtu iespējams pamatot vai ka to būtu nepieciešams aizstāvēt, pats nodarbojas ar riskantu lietu ‑ tas var izrādīties mēģinājums pašu Rakstu autoritāti aizvietot un balstīt ar svešām autoritātēm.

“Rakstu princips” nav nekāda teorija, kuras pielietojums praksē būtu jāpārbauda un jāpanāk. Fakts, ka Svētie Raksti ir trīsvienīgā Dieva vārds, nozīmē Dieva sastapšanos ar cilvēku un cilvēka sastapšanos ar Dievu. Klausoties Svēto Rakstu Dieva vārdu, īstenojas Dieva un cilvēka sadraudzība. Un ko īsti paveic Svēto Rakstu Dieva vārds, to saskatīt un saprast var arī tikai no Svētajiem rakstiem: “Bet tas ir visu kārdinājumu pirmsākums un galvenais saturs, ja prāts, balstoties pats uz sevi, mēģina bez [Dieva] vārda spriest par [šo] vārdu.”** Mīlestība uz Svētajiem Rakstiem un paļāvīga, regulāra Rakstu vārda uzklausīšana ir svarīgākā pazīme, kas liecina par sadraudzību ar Dievu un dzīvu ticību, kas rasties un pastāvēt var vienīgi no Dieva vārda un Dieva vārdā. Tikai no Svētajiem Rakstiem, paļāvībā un paklausībā tos lietojot, Dieva vārds ir saprotams. Tāpēc ka tas ir Dieva vārds, draudze Svētajos Rakstos sadzird “mūžīgās dzīvības vārdus” (Jņ.6:68; sal. Fil.2:16). Bet tur, kur šī ārējā Bībeles vārda trūkst vai tas tiek nobīdīts malā, tur spaidu vai sajūsmināšanās dēļ neizbēgami virsroku ņem citas autoritātes***. Tāpat kā dievkalpojums var pastāvēt, vienīgi balstoties Svētajos Rakstos, tā arī Svētie Raksti aktuāli klātesoši ir dievkalpojumā.

---

* – Sīkāk par to un pamatojumi Rakstos atrodami e-rakstā “Svētie Raksti, trīsvienīgā Dieva vārds”.

** – Mārtiņš Luters::

“Tā vārdam un ticībai jābūt cieši blakām, jo tie viens bez otra nevar pastāvēt. Kurš tā tic kad viņam nav vārda, tas tic kā turki vai jūdi, kuriem ir ticība, ka Dievs par tiem apžēlojas. Bet viņiem trūkst apsolījuma, jo pēc Dieva prāta nav apžēlošanās ārpus Kristus. Tātad, ja kādam ir vārds un nav ticības, tam arī vārds neko nedos. Tā ka vārds un ticība saistīti laulībā, kur viens no otra nav šķirami. Kāds jūsmotājs tic, ka pēc četrām nedēļām būs pastarā diena. Taču šāda ticība ir tīri meli, jo nav tāda vārda. Turks tic, ka viņš caur savu Muhamedu varēs baudīt svētlaimi, bet tie ir skaidri meli, jo nav tāda vārda. Tā arī pāvests tic, ka kristietim ar paša darbiem jācenšas tikt debesīs, bet tā ir aplama ticība, jo trūkst tādu vārdu un apsolījumu. Tātad, var visnotaļ būt tā, ka ir ticība, taču tādēļ, ka trūkst vārda, tā nav pareiza ticība.”

*** – Šmālkaldes artikuli:

“Un lietās, kas attiecas uz runāto, ārējo vārdu, ir stingri jāturas pie tā, ka Dievs nevienam nedod savu Garu vai žēlastību citādi, kā vien caur vai ar iepriekš runātu ārējo vārdu. Ar to mēs aizsargājamies pret jūsmotājiem, t.i., pret gariem, kuri dižojas, ka viņiem šis gars ir pirms un bez šī vārda un kuri tādēļ pēc savas patikas vērtē, skaidro un staipa Svētos Rakstus vai runāto vārdu. Tā to darīja Mincers un tā to dara daudzi vēl šodien, kuri grib spriest stingru tiesu pār garu un burtu un nezina, ko viņi saka un apgalvo. Arī pāvestība ir viena vienīga aplama jūsmošana, kur pāvests dižojas, ka visas tiesības ir ieslēgtas viņa sirds lādē un ka tam, ko viņš izlemj par savu baznīcu un ko tai pavēl, būs būt garam un patiesībai, kaut arī tas ir pāri un pret Svētajiem Rakstiem un sludinātajam vārdam. Tas viss ir tas pats vecais velns un vecā čūska, kas arī Ādamu un Ievu pārvērta par aplamiem jūsmotājiem, un novirzīja prom no Dieva ārējā vārda uz spiritualizēšanu un pašu iedomām..”