Dieva kalpa Ījaba smagās ciešanas

“Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?” [Īj.2:10]

Ījaba grāmata īpaši uzrunā tos, kas ciešs. Ījabam nācās pārciest teju vai visas ciešanas, ko cilvēks vien var piedzīvot. Turklāt tās nebija vienkāršas ciešanas, bet gan mācība, ko jāpiedzīvo Dieva bērnam, kā sacīts Rakstos: “Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca.” [Ebr.12:6]

Ījabs bija “sirdsskaidrs un taisns, jo viņš bijās Dieva un vairījās no ļauna.” [Īj.1:1] Viņam bija septiņi dēli un trīs meitas, diezgan daudz kalpu un neskaitāms pulks lopu. Viss bija ļoti labi.

Tad Dievs atļāva kārdinātājam uzbrukt Ījabam. Ījabs zaudēja bērnus, kalpus un savu īpašumu. Bet to visu viņš no Dieva rokas ticībā pieņēma. “Tas Kungs bija devis, Tas Kungs ir ņēmis, Tā Kunga Vārds lai ir slavēts!” [Īj.1:21]

Ījaba posts nebija nebija Dieva sods un dusmas, bet gan kārdinātāja uzbrukumi Ījabam pareizās ticības dēļ.

Bet Dievs soda neatgriezīgos bezdievjus savās dusmās. Kad nelabojamiem žēlastības laiks beidzas, var iestāties nežēlīga posta laiks.

Tiesa, ārēji arī ticīgā ciešanas izskatīsies pilnīgi tāpat, tomēr ticība un Dieva vārds atklāj, ka tā izpaužas Dieva mīlestība. Mēs redzam vienīgi ārējo, bet Dievs redz sirdi. Tādēļ spriedums ir Dieva varā. Ja Dievs pārbauda savējos, mēs nevaram pēc ārējām ciešanām vai sirds bēdām secināt, vai Dievs mūs mīl vai nē. Mums no visas sirds ir jātveras pie Dieva vārda un jāpaļaujas uz Kristu.

Ījaba posts kļuva vēl lielāks. Viņš saslima ar ļaundabīgiem augoņiem. [Īj.2:7] Sieva aicināja viņu nolādēt Dievu. Bet viņš sacīja: “Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nepieņemam ļaunu?” [Īj.2:10]

Ījaba draugi atnāca viņu mierināt, bet, ieraudzījuši vīra ciešanas, septiņas dienas nebilda ne vārda. Ījabs neizturēja. Viņš nolādēja savu dzimšanas dienu. Draugi gan centās viņu mierināt, bet nespēja. Tad runāja kāds Ēlihus. Savā sirdī Ījabs juta, ka viņa ciešanas ir netaisnīgas. Un nu viņš dzirdēja: “Nē, patiesi, Dievs neliek notikt ļaunam.” [Īj.34:12]

Tas bija skaudrs bauslības sprediķis. Kā grēcīgam cilvēkam Ījabam nebija tiesību apstrīdēt Dievu. Visas ciešanas bija pelnītas. Dievs vēlas pilnīgi šķīstu sirdi.

Kaut arī mums būtu tāda grēkatziņa, lai mēs atzītu, ka neesam pelnījuši nevienu pašu laimīgu mirkli, bet gan bezgalīgas ciešanas!

Vienīgais mūsu patvērums ir Dieva žēlsirdība Kristū. Pateicoties vienīgi Dieva pacietībai un žēlsirdībai mums ir žēlastības laiks. Dievs mums neatdara pēc nopelniem, bet dāvā garīgu un laicīgu labumu.

Reiz beigsies visas ticīgo ciešanas, bet neticīgajiem tās būs mūžīgas.