Dieva iepriekšizredzēšana pestīšanai

“Jo Debesu valstība ir līdzīga namatēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīnadārzā. Un, saderējis strādniekus par vienu denāriju kā dienas algu, viņš nosūtīja tos savā vīnadārzā. Un viņš izgāja ap trešo stundu un redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam un sacīja tiem: noeita arī jūs vīnadārzā, es jums došu, kas nākas. Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat. Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl kādus stāvam un saka tiem: ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba? Tie viņam saka: neviens mūs nav derējis. – Viņš saka tiem: eita jūs arīdzan vīnadārzā, un, kas nākas, to jūs dabūsit. Bet, kad vakars metās, vīnadārza kungs saka savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā tiem algu, iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem. Tad atnāca tie, kas bija derēti ap vienpadsmito stundu, un katrs dabūja pa denārijam. Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam. To saņēmuši, viņi kurnēja pret namatēvu un sacīja: šie pēdējie strādāja vienu vien stundu, un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši. Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem: draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs? Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” (Mt.20:1-16)

Daudz ir tādu cilvēku, kas ir ar mieru atzīt, ka tie, kas ir pazuduši, neiet bojā Dieva lēmuma, bet gan paši savu grēku dēļ. Diemžēl šie paši cilvēki joprojām domā, ka Dievs jau no mūžības izvēlējās izredzētos pestīšanai, jo Viņš iepriekš redzēja, cik grēkus nožēlojoši, ticīgi, svēti un nelokāmi viņi būs. Šādi cilvēki pieskaita kaut ko labu nesvētajam cilvēkam. Bet tad ir arī otra cilvēku grupa, kas ļaunumu piedēvē svētajam Dievam. Abi šie viedokļi ir kļūdaini.

Šodienas Svēto Rakstu lasījums kalpo kā labojums šai pirmajai kļūdai. Pēteris bija jautājis Jēzum: “Redzi, mēs esam visu atstājuši un Tev sekojuši. Kas mums būs par to?” (Mt.19:27) Mūsu Kungs atbildēja, apliecinot Pēterim, ka visi tiks labi atalgoti, un Viņš pasludināja viņiem līdzību par vīna dārza strādniekiem. Viņš teica, ka tie, kas ieradās strādāt pēdējā stundā, saņēma tādu pašu algu kā tie, kas bija izturējuši visas dienas darba smagumu un karstumu. Tie, kas bija strādājuši ilgāk, par to kurnēja un zaudēja zemes īpašnieka žēlastību, kurš paziņoja: “Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie.”

Ko tad Kristus vēlējās parādīt Pēterim ar šo līdzību, kas kalpoja kā brīdinājums viņa dvēselei? Līdzība parāda, ka cilvēks patiesi var savas vainas dēļ kļūt pēdējais, nevis pirmais, un tā viņš var tikt pazudināts. Tāpat līdzība parāda, ka tas nav nekas cits kā labestība, žēlastība un līdzjūtība, kad cilvēks kļūst par pirmo, nevis pēdējo, kļūst par svēto no grēcinieka un par izredzēto no aicinātā. Līdzība parāda, ka cilvēks var pazaudēt žēlastību, bet viņš to nekad nevar nopelnīt. Tāpēc samaksa par darbu Dieva vīna dārzā netiek nopelnīta. Tā vietā tā ir žēlastības samaksa, Dieva labestības dāvana.

Ja mēs atzīstam, ka Dievs nevarēja izredzēt daudzus pestīšanai, jo Viņš iepriekšredzēja, ka viņi neticēs un netiks atgriezti, mēs nedrīkstam iedomāties, ka Dievs izredzēja citus, jo Viņš iepriekšredzēja, ka viņi būs labāki par citiem, ticēs un tiks atgriezti. Nē, Dievs izredzēja tikai tos, kuros Viņš to redzēja, bet tas nebija viņu izredzēšanas iemesls.

Dievs vēlas glābt cilvēkus Savas mīlestības Kristū dēļ, arī cilvēku ciešanu un viņu vajadzību dēļ. Dievs neizvēlējās izredzētos tāpēc, ka zināja, ka viņi paliks ticībā; nē, viņu izredzētība ir iemesls, kāpēc viņi neatlaidīgi tic. Dievs viņus neizvēlējās tāpēc, ka zināja, ka viņi tiks izglābti; drīzāk viņi tiks izglābti, jo viņi tika izredzēti. Mūžībā Dievs visos cilvēkos saskatīja tikai grēku, ciešanas un nāvi. Tāpēc Viņš nebalstīja Savu izredzētību uz kaut ko labu, ko Viņš paredzēja noteiktos cilvēkos. Tieši Dieva izredzētības rezultātā daudzi cilvēki būs svēti kristieši un tiks izglābti. Dieva žēlastības pilnā izredzētība ir izredzēto pestīšanas pamats. Kā teikts Konkordijas Formulas 11. artikulā [8, 88]:

Dieva mūžīgā izredzēšana ne vien iepriekš zina un paredz izredzēto pestīšanu, – bet Dieva žēlīgās gribas un labā prāta Jēzū Kristū dēļ tā ir cēlonis, kas rada, veido, palīdz un veicina mūsu pestīšanu un visu, kas tai pieder; tajā arī ir balstīta mūsu pestīšana, tā ka “elles vārtiem to nebūs uzvarēt” (Mt.16:18).  

Tādēļ ir aplami un netaisni, ja tiek mācīts, ka ne vien Dieva žēlsirdība un visusvētākais Kristus nopelns ir dievišķās izredzētības cēlonis, bet ka arī mūsos ir kāds cēlonis, kura dēļ Dievs izredzējis mūs mūžīgajai dzīvošanai.