Dieva apsolījumu piepildīšanās

Un redzi, Es esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz kamēr izdarīšu, ko Es esmu tev sacījis. [1.Moz.28:15]

Kam Dievs deva šo lielo apsolījumu? Tas tika dots Jēkabam Bētelē – vietā, kuru viņš pats tā bija nosaucis. Bēgot no strīda un atriebības kārā brāļa, Jēkabs bija devies prom no sava tēva mājām. Un šajā brīdī viņš saņēma Dieva apsolījumu.

Kāpēc Dievs Jēkabam deva tik dižu apsolījumu? Jā, loģisks jautājums. Nevar teikt, ka Jēkabs kaut ko tādu būtu pelnījis. Viņš ļoti skaidri apzinājās savu necienību un teica: “Es esmu pārāk niecīgs visas tās žēlastības un uzticības priekšā, ko Tu Savam kalpam esi parādījis” [1.Moz.32:10].

Iemesls, kāpēc Dievs Jēkabam deva šo apsolījumu, meklējams paša Dieva būtībā – Viņa nebeidzamajā laipnībā un žēlastībā. Gluži vienkārši Dievs ir labs.

Vai šim lielajam apsolījumam bija kādi nosacījumi? Vai Jēkabs bija svētības cienīgs? Dievs mierināja Jēkabu, ka Viņš to sargās, lai kurp tas dotos, un vedīs atpakaļ uz šo zemi – un nepametīs Jēkabu, bet piepildīs visus apsolījumus.

Apsolījumi patiesi bija vareni! Vai Jēkabam bija kaut kas jādara, lai to visu saņemtu?

Nē, nekādi nosacījumi netika uzstādīti.

Mēs redzam Evaņģēlija patieso raksturu un būtību. Evaņģēlijs ir Dieva apsolījums piedot mums grēkus, kā arī dot dzīvību un svētību Jēzus Kristus dēļ. Jēzus ir paveicis visu nepieciešamo. Viss jau ir sagatavots, žēlastība ir par brīvu un nepelnīta – tikai nāc un saņem!

Kā pret šādu Dieva apsolījumu un mierinājumu izturēties? Ir tikai divas iespējas: ticēt, pieņemt, pateikties un saņemt to kā savu īpašumu vai arī – neticēt un nesaņemt Dieva laipnību.

Ja tu joprojām gribi dzīvot grēkā un pasaulīgā vienaldzībā bez atgriešanās un ticības, Dieva apsolījumu tu esi zaudējis.

Neatkāpies, bet uzklausi Dieva apsolījumu un tici! Saki pateicību Dievam, jo apsolījums pieder arī tev. Paldies Dievam par Viņa lielo žēlastību!