Cīnīties līdz galam Dieva spēkā

“Topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā!” (Ef.6:10)

Armija, kurai trūkst drosmes, neuzvarēs savu pretinieku, lai cik lieli būtu tās spēki, lai cik labi tā būtu bruņota un lai cik prasmīgi to vadītu tās virsnieki. Šo patiesību apstiprina pieredze cauri gadsimtiem. Tas Kungs caur Mozu saka, ka karotāji bez drosmes, kuriem iespējams ir slikta sirdsapziņa, kas rada gļēvu sirdi, bēg, dzirdot lapas čaukstēšanu (3.Moz.26:36). Tā reiz 135 000 gļēvu midiāniešu bēga Gideona 300 drosmīgo karotāju priekšā, kuru kaujas sauciens bija “Tam Kungam un Gideonam” (Soģ.7:18).

Drosme ir patiesu karavīru pirmais un vissvarīgākais tikums. Tas attiecas arī uz kristiešiem viņu garīgajā kaujā. Savā “armijas sprediķī” Svētais Pāvils saka kristiešiem, lai viņi top “stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā” (Ef.6:10). Ja viņi vēlas sasniegt savas ticības mērķi, tas ir, savas dvēseles pestīšanu, tad viņiem ir jācīnās. Viņi nedrīkst kļūt gļēvi, nomākti vai bailīgi. Tā vietā viņiem jābūt ar stipru garu un drosmīgiem. Patiess kristietis neļaus sevi nekam iebiedēt, lai bēgtu kā gļēvulis savas dvēseles ienaidnieku priekšā, pametot Baznīcas armiju un tās mācības karogu, atdodot ienaidniekam viņam uzticēto Dieva Vārda cietoksni un kļūstot par dezertieri, tā pārejot ienaidnieka pusē. Kristietis vēlas sekot Kristum, savas pestīšanas Valdniekam un debesu virspavēlniekam, lai kurp Viņš viņu vestu. Viņš vēlas palikt kopā ar Dieva armiju, Baznīcu, un ar tās ticības apliecības karogu. Viņš vēlas stāties pretī apņēmīgajam ienaidniekam, cīnīties drosmīgi un aizstāvēt Dieva Vārda cietoksni. Viņš labprātāk mirtu, nekā padotos un noraidītu kaut vienu mazu mācības punktu vai vienu īsu Bībeles pantu. Viņam sev jāsaka: “Es cīnīšos, līdz uzvarēšu, pat ja man par savu uzvaru būs jāmaksā ar savām asinīm un dzīvību.”

“Bet kas gan var būt tik stiprs?” kāds varētu jautāt. “Vai mēs visi neesam nabaga, vājas radības? Vai mēs visi neesam bezspēcīgi putekļi?” Jā, un tieši tāpēc Pāvils saka, ka mūsu spēks mīt Kungā un Viņa varenības spēkā. Pāvils šeit saka, ka kristiešiem pēc savas miesīgās dabas nav spēka droši un priecīgi doties cīņā kopā ar Kristu. Bet viņš nelūdz, lai kristieši būtu stipri paši sevī; drīzāk Pāvils vēlas, lai viņi pilnībā zaudētu cerības uz savu spēku un drosmi un lai meklētu savu spēku tikai Kristū. Viņiem pilnībā jāpaļaujas uz Viņu kā uz savu vadītāju. Viņiem jātic, ka, sekojot Kristum, uzvara ir droša. Jo Viņš ir mūžīgā Gudrība, kuru nekas nepārspēj, un mūžīgais Varenais, kuru nekas nevar uzvarēt. Kristiešiem jātic tikai tam, ka Jēzus, viņu Glābējs, ir noslaucījis visus viņu grēkus, un tāpēc viņiem var būt priecīga sirdsapziņa. Turklāt tikai Viņš patiesībā cīnās, un kristieša spēki stāv drošībā zem Viņa vairoga. Ja viņi to atcerēsies, viņiem nekad netrūks drosmes un spēka.

Miljoniem kristiešu ir atkrituši un dezertējuši kaujā, jo paļāvās uz savu spēku. Tomēr visi, kas kļuvuši stipri Kungā, balstoties tikai uz Viņu, paliks cīņā, mirs svētlaimīgi kā uzvarētāji un iegūs visu, uz ko bija cerējuši ticībā. Kā teikts himnā:

Ak, mūsu spēciņš ļoti vājš, 
Kas pastāvēt gan spējis? 
Par mums stāv mūsu Pestītājs, 
Ko Dievs pats izredzējis. 
Tam Jēzus Kristus vārds, 
Kas tapa krustā kārts, 
Viņš stiprais karavīrs, 
Svēts Dievs un cilvēks tīrs, 
– Tā elkon’s paliks varens.

Tāpēc kristietis var bezbailīgi turpināt cīņu. Pat nāves priekšā viņš var saglabāt drosmi klusībā, jo zina, ka viņa pestīšana pilnīgi noteikti tiks piepildīta.