Ciešanu un pārbaudījumu krustcelēs

Mūs pārsteidz visdažādākās likstas. Tās var būt saistītas ar veselību, iztiku, ģimeni, radiniekiem, utt. Dažkārt rodas kārdinājums šīs likstas iztēlē pārspīlēt. Tās var būt mazākas nekā citu piedzīvotās.

Būtu pilnīgi nepareizi apgalvot, ka Dievs nekādi nav saistīts ar mūsu ciešanām. Tās var mūs piemeklēt pēc Dieva prāta. Ciešanas var būt Viņa sods par mūsu ļaunajiem darbiem vai mūsu izvēlētajiem ļaunajiem ceļiem. Ja neklausām Viņa brīdinājumam, tad bruģējam ceļu turpmākajiem negatīvajiem notikumiem. Tas mums laiku pa laikam sev jāatgādina, lai mēs nesekotu grēcinieku vai paļātāju ceļiem (Ps.1:1).

Šeit tomēr jāuzsver, ka par grēkiem un sodu mums vēlams brīdināt pašiem sevi, jo teikt citiem, ka viņu ciešanas uzliktas par viņu grēkiem un tāpēc tās jāsaprot kā Dieva sods, būtu pavisam kaut kas cits. Teikt šādus vārdus citiem ir pieļaujams tikai izņēmuma gadījumos.

Runājot par nelaimēm un pārbaudījumiem, var krist kārdinājumā nodoties sarūgtinājumam un žēlabām, piemēram, par “nežēlīgu un nepielūdzamu likteni”, kas mūs piemeklējis. Kārdinoši var būt arī vainot citus cilvēkus, piemēram, mūsu ģimenes locekļus vai kaimiņus par to, kas noticis ar mums. Daži savās dzīves nelaimēs vaino “varas iestādes” vai “mafiju”.

Arī ticīgs kristietis var krist kārdinājumā darīt kaut ko tādu vai pat vēl vairāk. Tas norāda, ka nelaimju un pārbaudījumu laikā jābūt gatavam ieklausīties tajā, ko saka Dievs. Tikai tā iespējams saskatīt Dieva gribu visā notiekošajā, saprast, ko Dievs vēlas mums iemācīt, izjust Viņa vadību un rast pareizo izeju.