Ciešanas un ticība

Bez šaubām, izrādīt pacietību jebkurās ciešanās ir labi un teicami, bet daudz vairāk ir nepieciešama vēl kāda lieta – ticība. Tikai ticībā iespējams pakļauties Dieva gribai tādā mērā, ka mēs labprāt būsim gatavi pieņemt pat ciešanas. Tas ir liels kristīgs noslēpums: ticībā kristietis var izturēt, “it kā neredzamo redzēdams” (Ebr. 11:27).

Līdzās ticībai jāmin arī, ka kristieša apziņā visām ciešanām jāsaistās ar Kristu. Mūsu ciešanas, kuras nesaistīsim ar Kristu, paliek tikai mūsu pašu ciešanas, jo tās būs saistītas tikai ar to, ko mēs esam izdarījuši vai sasnieguši bez ticības. Savukārt patiesas attiecības ar Dievu visās ciešanās nozīmē, ka mūsu starpā ir tāds prāts, kāds ir Kristū Jēzū (Fil. 2:5-11).

Ticības otra puse ir mīlestība. Izrādīt mīlestību pret Dievu ciešanu karstumā un par spīti tām ir grūti. Tomēr tādai jābūt visu kristiešu rīcībai: “Tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma aicināti” (Rom. 8:28). Arī šis ir liels kristiešu noslēpums, ko grūti atklāt un saprast, tomēr ir brīnišķīgi piedzīvot to atklājamies: “Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā (angl. – “nepieviļ”), jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots” (Rom. 5:3-5).