Būt nopietnam lietās, kas saistītas ar pestīšanu

“Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs Mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizēm un paēduši.”” (Jņ.6:26)

Lai gan Kristus jau bija darījis lielus brīnumus un zīmes – liekot aklajiem redzēt, klibajiem staigāt, kurlajiem dzirdēt, mēmajiem runāt, spitālīgajiem tapt tīriem un pat mirušajiem atdzīvoties –, ļaudis tajā laikā vēl nebija gribējuši Viņu iecelt par ķēniņu. Bet, tiklīdz Viņš otro reizi bija pabarojis tūkstošiem cilvēku ar dažiem maizes klaipiem un dažām mazām zivtiņām, viņi bija gatavi un dedzīgi to darīja. Kāpēc? Bez šaubām, tas bija tāpēc, ka viņi no šī atkārtotā brīnuma bija secinājuši, ka Kristus ir ķēniņš, kura valstībā cilvēks bez darba var vienmēr tikt pie klāta galda, šo valstību viņi redzēja kā brīvību no visām grūtībām un pārbaudījumiem – īsāk sakot, kā greznību un labas dienas. Redzot šo brīnumu, viņi ātri vien vēlējās kronēt Kristu par ķēniņu un izrādīt Viņam godu.

Šeit ir ieskicēts patiess vairuma tā saukto kristiešu attēls. Ak, cik gan daudzi kristītie kristieši nemaz nav patiesi nopietni lietās, kas saistītas ar pestīšanu! Dieva Vārds saka: “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas,” (Mt.6:33) un: “Bet, kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim. Bet, kas grib tapt bagāts, krīt kārdinājumā un valgā un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās, kas gāž cilvēkus postā un pazušanā. Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās, ir nomaldījies no ticības un pats sev nodarījis daudz sāpju.” (1.Tim.6:8-10) Bet, ja mēs šajā Dieva Vārda spogulī skatāmies uz tiem, kas nes kristiešu vārdu, ko mēs atrodam? Vai lielākā daļa no viņiem tiešām vispirms meklē Dieva valstību un Viņa taisnību? Vai viņi ir apmierināti šai dzīvē, ja viņiem ir ēdiens un apģērbs? Nebūt ne! Viņi vēlas būt bagāti!

Kristietība šādā veidā kalpo daudziem. To, ko viņi ietaupa, nepiedaloties dārgās pasaulīgās baudpilnās izklaidēs, viņi nedod Dievam (tas ir, viņi to nedod un neaizdod nabadzīgajiem un tiem, kas cieš) vai Dieva valstībai. Tā vietā viņi to klusībā izmanto savu māju paplašināšanai un bagātības uzkrāšanai, lai vienmēr varētu mierīgāk raudzīties nākotnē un teikt saviem zelta gabaliņiem: “Jūs esat mans mierinājums!” Viņi to slepeni izmanto apkaunojošai augļošanai, pat pret trūcīgo brāli, līdz tas kļūst nabags. Citi ir apmierināti ar dzīvi tikai tad, kad viņiem ir pietiekami maizes un zivju. Droša, bezrūpīga un ērta dzīve šeit uz zemes ir debesis, kuras viņi meklē. Dieva Vārds saka: “Tāpēc lai grēks nevalda jūsu mirstīgajā miesā! Neklausait vairs viņas iekārēm!” (Rom.6:12) “Tie, kas Kristum pieder, ir savu miesu krustā situši līdz ar kaislībām un iekārošanām.” (Gal.5:24) Un: “[Atlēts] tiek kronēts tikai tad, ja viņš ir cīnījies pareizi [tas ir, pēc noteikumiem].” (2.Tim.2:5)

Ko dara lielākā daļa tā saukto kristiešu? Vai viņi sēro par saviem grēkiem? Vai viņi cenšas tos atpazīt spilgtāk un dziļāk? Vai viņi cīnās pret tiem? Par spīti savam miesīgajam slinkumam, vai viņi čakli un uzcītīgi vēro, lūdz, klausās un lasa Dieva Vārdu, lai izslaucītu visus grēkus no savām sirdīm un no savas dzīves un tādējādi augtu svēttapšanā? Nepavisam nē! Lielākā daļa domā, ka šādi mocīt sevi, lai atbrīvotos no grēkiem ir entuazisms jeb jūsmošana; viņi šādu cīņu uzskata par piētismu, metodismu un maldīgo legālismu. Daudzi arī uzskata, ka, tā kā viņi jau ir nožēlojuši grēkus un piedzīvojuši grēka sāpes, viņi tagad, lai Dievs slavēts, ir no tā atbrīvojušies.

Ko visi šādi cilvēki patiesībā meklē Kristus valstībā? Neko citu kā vien greznību un labas dienas. Viņi ir līdzīgi jūdiem, kas gribēja iecelt Kristu par ķēniņu, kad Viņš brīnumainā kārtā viņus pabaroja. Bet Kristus tad viņiem teica šos vārdus: “Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs Mani meklējat nevis tāpēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizēm un paēduši.” (Jņ.6:26) Kā mēs varam iedomāties, ka šādi kristieši ir Kristus valstības pilsoņi? Mēs nevaram. Visa viņu kristietība ir tikai šķietamība, ar kuru viņi sevi tikai maldina. Viņi domā, ka viņiem joprojām ir ticība un tāpēc viņiem jābūt Kristus valstības pilsoņiem. Tomēr viņi maldās, jo ir rakstīts: “Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Mt.6:24) Tāpat tur ir teikts: “Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.” (Lk.14:33)