Bauslība vienmēr nosoda, bet Evaņģēlijs rada ticību sirdi

Neviens kristietis nekad nevar nonākt tādā stāvokli, kad viņš būtu pilnigi “tīrs” Bauslības priekšā. Visu mūžu viņam būs jāliecas Bauslības priekšā un jāatzīst, ka viņš nav spējis to izpilīt.

Domājot par to, Melanhtons ir teicis:

Bauslība vienmēr nosoda.

Tāpēc Bauslības darbība galvenokārt ir tā, lai mēs atskārstu, ka esam grēcinieki.

Ticību rada Evaņģēlijs. Nonākot pie cilvēka, kas ir sapratis savu grēcīgumu, Evaņģēlijs ar Svētā Gara palīdzību darbojas viņa sirdī, radot ticību. Evaņģēlijs parāda Kristu kā krustā sisto tam, kas ir satraukts par saviem grēkiem. (Gal.3:1) Klausoties Evaņģēlija vēstī, viņa sirdī piedzimst ticība. Vēstulē romiešiem ir teikts: “Tātad ticība nāk no sludināšanas, un sludināšana – no Kristus pavēles.” (Rom.10:17; sk. arī Ap.d.16:14-18)

Ticība nav nekas cits kā paļāvība Dieva žēlastībai.

Šo paļāvību neviens nevar pats sevi radīt ne tad, ja viņš savus grēkus neapzinās, ne arī tad, ja viņš uztraucas par tiem. Tikai Dieva Vārds un Dieva Gars spēj radīt šo ticības paļāvību.

Trešā Ticības locekļa paskaidrojumā ir teikts:

Es ticu, ka es nespēju pats ar savu saprātu vai spēku ticēt Jēzum Kristum, manam Kungam, un tuvoties Viņam; bet Svētais Gars ir mani aicinājis caur Evaņģēliju, apgaismojis ar savām dāvanām, darījis mani svētu un uzturējis mani patiesā ticībā, tāpat kā Viņš aicina, sapulcina, apgaismo un dara svētu visu Kristigo Baznicu virs zemes un uztur to stiprā un patiesa ticībā Jēzum Kristum.

Mēs varam daudz ko mācīties no stāsta par Kornēliju. (Ap.d.10-11) Viņš ir parādīts kā labs cilvēks, kurš bijās un pielūdza Dievu. Kādu dienu viņam parādījās eņģelis, kas viņam lika sūtīt ziņu Pēterim. “Tas tev sacis vārdus, ar ko tu un viss tavs nams tiksit pestīti.” (Ap.d.11:14) Tam, ko nespēja ne cilvēka dievbijība, ne labie darbi, ne lūgšanas, vajadzēja notikt caur Pētera teiktajiem vārdiem. Pēteris teica par Jēzu: “Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa vārdā dabū grēku piedošanu.” (Ap.d.10:43) Citiem vārdiem sakot, Pēteris pasludināja Evanģēliju. Kas notika pēc tam, mēs varam lasīt nākamajā pantā: “Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca par visiem, kas šos vārdus dzirdēja.” (Ap.d.10:44)

Dieva Gars lietoja runāto Vārdu, lai radītu ticību un varētu iemājot klausītāju sirdīs. “Vārds, kas spēj glābt”, arī ir Evaņģēlijs.

Pavisam citādu Dieva izpratni rada Likums. Tas, kas atrodas likuma ietekmes sfērā, atzīst Dieva dusmas, spriedumu un prasības. Tādējādi viņš atrodas to ietekmē; viņš ne tikai tā jūtas, bet patiesībā arī ir šādā stāvoklī. Taču Evaņģēlijā mēs iepazīstam Dieva žēlastību Jēzus dēļ. Mums tiek pasludināta grēku piedošana. Tāpēc tas, kurš tic Evaņģēlijam un pazīst Dievu Viņa žēlastībā, arī atrodas šis žēlastības ietekmē. Bauslība un Evanģēlijs sniedz dažādas ziņas par Dievu, un abas tās ir patiesas. Jau senajos laikos mēdza teikt, ka Bauslība ir Dievs, kad tas apsūdz un tiesā, un Evangelijs ir Dievs, kad tas piedod un attaisno. To pašu mēs varētu izteikt šādi: Bauslība ir tāda, kāda tā ir, jo Dievs savā svētumā un taisnīgumā ir tas, kas Viņš ir. Evaņģēlijs ir tāds, kāds tas ir, jo Dievs savā žēlastībā ir tas, kas Viņš ir.