Apustuliska = pareizā ticībā paliekoša
Noklausies šo e-publikāciju« Es ticu apustuliskajai Baznīcai!
Vārda “apustulisks” vissenākais lietojums, apzīmējot baznīcu konfesionālos formulējumos, ir atrodams Austrumos. Tur, kur tas parādās Rietumu ticības apliecinājumos – vai tie būtu vēlākie varianti un īpašās Apustuļu ticības apliecības formas vai arī citi konfesionālie formulējumi un sinožu rezolūcijas – , tas ir radies Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecības ietekmes rezultātā. Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecība, diženā ekumeniskā ticības apliecība, kas triumfēja gan Austrumos, gan Rietumos, bija atbildīga par to, ka visur baznīca tika apliecināta kā apustuliska. Pat nestoriāņu ticības apliecinājums rāda, cik visaptveroša bija šī uzvara.
Vairs nav iespējams pilnībā rekonstruēt šī formulējuma “apustuliskā baznīca” vēsturi laika posmā līdz Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecībai – līdz ar E.Švarcu un H.Leicmanu mēs atkal šajā ticības apliecinājumā redzam 381.gada Otrā ekumeniskā koncila ticības apliecību. Formulējumu, kas rodams Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecībā, var jau atrast vairākos ceturtā gadsimta pēdējās trešdaļas Austrumu ticības apliecinājumos, piemēram, ερμενεια εἰς των συμβόλων, kas nepareizi tiek piedēvēts Atanāsijam, Epifānija izteikumos un Apostolic Constitutions.
Vissenākais pierādījums, kad izteikums “apustuliskā baznīca” tiek lietots kā simbols, ir atrodams Aleksandrijas Aleksandra rakstītajā Tesalonikas Aleksandram un visiem bīskapiem par ariāņu jautājumu 324.gadā. (Adresāts ir Tesalonikas Aleksandrs, ne Konstantinopoles, kur šis raksts ir atrasts, kā to raksta Teodorets.) Šajā dokumentā Aleksandrijas bīskaps savij kopā vairākus apgalvojumus, kas acīmredzot ņemti no tā, kas viņa baznīcā tiek lietots kā ticības simbols. No tā arī ir iespējams rekonstruēt šo simbolu.
Tas sākas: “Mēs ticam, kā to atzīst apustuliskā baznīca, vienam nedzimušajam Dievam.” Palīgteikums “kā to atzīst apustuliskā baznīca”, ļoti iespējams, ir vēstules autora pielikums. No šī palīgteikuma lietojuma ir skaidrs, ka autors bija paradis lietot izteikumu “apustuliskā baznīca”, kas nozīmēja “ortodoksā baznīca”, apmēram tāpat kā vispārīgi tika lietots izteikums “katoliskā baznīca”. Ticības apliecinājuma tekstā viņš baznīcu dēvē par “vienu un vienīgo katolisko, apustulisko baznīcu” (μίαν καὶ μόνην καθολικὴν την ἀποστολικὴν ἐκκλησίαν). Šeit pietrūkst “svēta”, turklāt mēs redzam, ka “vienai” (μίαν) seko “vienīgā” (μόνην). To, ka šāds lietojums, kad “vienīgā” tiek pievienots “vienai”, bija pastāvīga ēģiptiešu ticības apliecinājuma formulējuma daļa, mēs redzam īsajā koptu kristību formulā: “Un vienā vienīgajā katoliskajā, apustuliskajā, svētajā baznīcā, kura pieder Viņam.” Latīņu tulkojumā mēs lasām: “Et in unam unicam, catholicam, apostolicam, sanctam, guae illius est, ecclesiam”. Etiopiešu kristību formula ir līdzīga: “Et in unicam, sanctam, quae super omnes est” (parafrāze no “catholicam”) “ecclesiam apostolicam”. Koptu Apostolic Constitutions pirmajā artikulā ir teikts: “viens vienīgs Dievs, viena vienīga kundzība, viena vienīga valstība, viena vienīga ticība, viena vienīga Kristība svētā, katoliskā un apustuliskā baznīcā mūžīgai dzīvībai. Āmen”. Visur “vienīgā” (μόνη) tieši vai netieši papildina “viena” (μία), turpretim Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecības vācu valodas tulkojumā eine einige (viena vienīgā) ir tikai veids, kā skaidrāk pateikt “viena baznīca, viena Kristība” (una ecclesia, una baptisma). “Viena vienīgā”, starp citu, ir atrodama arī ερμενεια, kas minēta iepriekš. Tur par baznīcu mēs lasām: “vienā vienīgajā katoliskajā un apustuliskajā baznīcā” (εἰς μίαν μόνην ταύτην καθολικὴν καὶ ἀποστολικὴν ἐκκλησίαν).
Šis ticības apliecinājums patiešām ir ticis nepareizi piedēvēts Atanāsijam, bet tas tika atrasts Vatikāna kodeksā kopā ar Aleksandrijas Kirila darbiem. Tas norāda uz šī darba aleksandrisko izcelsmi, un tādējādi mēs varam saredzēt tajā iztrūkstošo posmu starp 324.gada ticības apliecinājumu un 381.gada Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecību. Epifānija un Apostolic Constitutions ticības apliecinājumi, kas runā par apustulisko baznīcu, varētu būt tieši vai netieši veidoti, pamatojoties uz šo darbu. Katrā ziņā, neviens cits darbs nav pieejams. Šie dokumenti, kas runā par “apustulisko baznīcu”, starp citu, nemaz nelīdzinās pārējiem IV gadsimta ticības apliecinājumiem (Jeruzalemes, Cēzarejas, Antiohijas 341.g. simbols, Ārija ticības apliecinājumi un (Sirmium) un (Nice) simboli), un neviens no tiem nelieto šo jēdzienu.
Tātad mums varētu būt Aleksandrijas izcelsmes formula, kas nāk no izteikuma “viena vienīgā katoliskā un apustuliskā baznīca” (μία μόνη, καθολικὴν καὶ ἀποστολικὴν ἐκκλησίαν). Tā ir atrodama Aleksandrijas Aleksandra darbos un ar nelielām izmaiņām arī , no kurienes tā tālāk nonāca Armēņu ticības apliecībā. (Visos trijos gadījumos trūkst vārda “svēts”, kas savukārt ir Epifānijā I un Apostolic Constitutions.) Tātad mēs varam uzskatīt, ka izteikums “apustuliskā baznīca”, kas tiek lietots ticības simbolos, ir cēlies no Aleksandrijas. Hāns piekrita viedoklim, ka “apustulisks” jau tika attiecināts uz baznīcu Austrumu Kristības ticības apliecinājuma sākotnējā formā. Pierādījums, ko sniedz Leicmans, šo uzskatu apgāž.
Aleksandrijas Aleksandra vēstulē, kas uzrakstīta 324.gadā, mēs gūstam pirmo apstiprinājumu ne tikai par jēdziena “apustuliskā baznīca” lietojumu konfesionālajās formulās. Šī vēstule jeb Aleksandrijas ticības simbols, ko tā citē, ir pirmais pierādījums tam, ka šāds jēdziens “apustuliskā baznīca” vispār tiek lietots, ja vien mēs neievērojam Tertuliāna lietoto daudzskaitļa formu “apustuliskās baznīcas”, pie kuras mēs atgriezīsimies vēlāk. Jēdziens “apustuliskā baznīca” nav atrodams apustulisko tēvu, apoloģētu, Ireneja, Hipolīta, Klementa un Origēna [izteikumos]. Pat Atanāsijs, Aleksandra diakons, kas devās Aleksandram līdz uz Nīkaju un kļuva par viņa pēcteci, šķiet, to nav lietojis. Kad strīdā ar ariāņiem viņš runāja par ortodokso baznīcu, viņš to dēvēja par katolisko baznīcu.
Tikai pēc tam, kad IV gadsimta beigās tika pieņemts vārdu “apustulisks” lietot kā baznīcas apzīmējumu, un galvenokārt pēc Konstantinopoles ticības apliecības pieņemšanaskļuva ierasts ortodokso baznīcu apzīmēt kā “katolisku un apustulisku” baznīcu. Lai gan saskaņā ar Eisebiju un Atanāsiju izteikums “katoliskā baznīca” ir lietots Nīkajas ticības apliecībā (325.g.), vēlākā laika vēsturnieki (Filostorgijs, Teodorets, Sozomens un Sokrāts) un sinožu rezolūcijas kopš Efezas koncila padara to par “katolisku un apustulisku baznīcu”.
Izteikuma katoliska un apustuliska baznīca lietojums tomēr ir parādījies jau ceturtā gadsimta pirmajā trešdaļā. Par to liecina Konstantīna vēstule Eisebijam, kas runā par Mamres bazilikas celtniecību, kurai būtu jābūt “katoliskas un apustuliskas baznīcas” vērtai (Eisebijs, Vita Constantini, III, 53). Ja šis dokuments ir droši nosūtīts, tad tas ir senākā liecība (pēc Aleksandra vēstules) par jēdziena “apustuliskā baznīca” lietošanu. Tādējādi mēs varam secināt, ka jau Konstantīna laikā izteikums katoliskā baznīca tika paplašināts par katoliska un apustuliska baznīca, kā arī to, ka šāds lietojums tika iekļauts baznīcas ticības apliecinājumā Aleksandrijā. No turienes tas ceturtā gadsimta pēdējā trešdaļā izplatījās visā Austrumu baznīcā un gāja savu uzvaras ceļu līdz pat ekumeniskajai Kostantinopoles ticības apliecībai (381.g.).
Ieskaties