Es ticu apustuliskajai Baznīcai!

“Es ticu vienai svētai, katoliskai un apustuliskai baznīcai.”

Šos Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecības vārdus kopīgi apliecina Austrumu un Rietumu baznīcas, katoļi un lielākā daļa protestantu. Tomēr šie vārdi tiek ļoti dažādi skaidroti, īpaši jau četri baznīcu aprakstošie predikāti: viena, svēta, katoliska un apustuliska.

Mūsdienās ievērojams fakts dogmu vēsturē – dogmu vēsture, baznīcas mācības vēsture, pavada visas baznīcas vēsturi – ir tas, ka jautājums: “Kas ir baznīca?” tiek pieņemts ar pieaugošu nozīmīgumu. Tas sāk ieņemt centrālo vietu teoloģiskajā domā ne tikai dažādās konfesijās, bet aizvien vairāk un vairāk tas kļūst par diskusiju tēmu baznīcu ekumeniskajās kustībās. Kur vien jāsaskaras ar šo jautājumu un kur ortodoksu, anglikāņu, katoļu, luterāņu un reformātu diskusijas pievēršas mācībai par baznīcu, tur mēs redzam, ka jautājums par baznīcas vienību, katolicismu, svētumu noved pie jautājuma par tās apustuliskumu.

Ko mēs domājam, sakot par Kristus baznīcu, ka tā ir apustuliska? Iespējams, ka neviens cits teoloģisks jautājums tik skaidri neatklāj milzīgās atšķirības mācībā par baznīcu, kas starp kofesijām ir pastāvējušas kopš XVI gadsimta. Cik nozīmīgs mūsdienās ir kļuvis jautājums par apustulisko sukcesiju! Pat luterāņu un katoļu baznīcu strīdi par misijas darbu noved pie diskusijas par jautājumu, par kuru šodien notiek cīņa Dienvidindijā — kāda tad īsti ir baznīcas apustuliskuma būtība: vai tā ir jāsaprot, pamatojoties uz apustulisko sukcesiju vai uz apustulisko mācību, un kā tās abas ir saistītas savā starpā?

Evaņģēliskā teoloģija Vācijā, ja mēs saprotam pareizi, nav daudz nodarbojusies ar baznīcas apustuliskuma jautājumu. Mēs to varētu pieņemt daļēji, jo mūsu izpratni par baznīcu vienmēr noteikusi Apustuļu ticības apliecība, kas baznīcu dēvē par svētu un katolisku. Tradicionāli tam ir bijis pievienots arī vienu, kas ņemts no NK, kaut arī pašā Apustuļu ticības apliecībā šī vārda nav.

Ar to arī varētu skaidrot, kāpēc Luters, cik man ir zināms, nekad īpaši nav nodarbojies ar “apustuliskās” baznīcas problēmu, kaut arī viņa teoloģiskais un reformatoriskais darbs ir vislielākais ieguldījums, kāds vien jebkad ir bijis, pareizas izpratnes par baznīcas apustuliskumu veidošanā. Arī luterāņu ticības apliecības, kas šajā ziņā pārstāv Lutera mūža darbu baznīcas laukā, kurā tās formulē atjaunotu apustulisko mācību un nosaka šīs mācības normatīvo nozīmi baznīcai, nekad nerunā par baznīcas apustuliskumu tādiem vārdiem, kā tās runā par tās vienību, katoliskumu un svētumu.

Vēl vairāk, tādējādi mūsu teoloģijai ir jāsagatavojas starpkonfesionālajām pārrunām, jautājot par “apustuliskās baznīcas” nozīmi divkāršā veidā: kā šis apzīmējums mums ir jāsaprot vēsturiski? Ko tas nozīmē baznīcas doktrinālajā mācībā? Līdzīgi kā tas ir arī ar citām svarīgām problēmām doktrīnu vēsturē, abas jautājuma puses, vēsturiskā un doktrinālā, ir nesaraujami saistītas savā starpā. Mēs mēģināsim atbildēt uz abiem jautājumiem, kaut arī šī darba ietvaros mēs nevaram cerēt ne uz ko vairāk kā īsu aprakstu.

Turpinājums sekos »