Jēzus mācības vispārējais raksturs

Jēzus garīgās dzīves standartu nolika ļoti augstu: “Jūs esat zemes sāls”… “Jūs esat pasaules gaišums”… “Ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā”.

Prasība nodoties ar visu sirdi bija arī Mozus bauslībā; ortodoksālam jūdam vienmēr pie durvju stenderes ir mezuza – maza kastīte ar ādas strēmelēm, uz kurām ir uzrakstīti 5.Moz.6:5 vārdi: “Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku”…

Galvenais farizeju kustības mērķis bija būt par piemēru cilvēkiem. Visu savu dzīvi viņi veltīja kalpošanai Dievam.

Viņi ir pazīstami ar vārdu “nošķirtie”, kas atbilstoši atspoguļoja šo ieceri. Tomēr savā laikā viņu domāšana bija gluži progresīva. Bez desmitās tiesas viņi vēl atdeva brīvprātīgiem žēlsirdības darbiem līdz pat piektajai daļai no saviem ienākumiem. Viņi uzsvēra, ka nabagi, bāriņi un atraitnes ir jāpieskata to bēdās un ir jāapciemo slimnieki, jāatbalsta jauni, tikko precējušies pāri un no cietuma jāatbrīvo parādnieki. Viņi uzskatīja, ka, neskaitot desmito tiesu, vismaz 3% ir vēlams rezervēt šiem žēlsirdības darbiem, un pirmajā došanas gadījumā šim mērķim nebija atļauts veltīt vairāk kā 20% no kopējā daudzuma. Tikai gatavojoties nāvei, varētu iesākt runas par visa īpašuma nodošanu žēlsirdības darbiem. Turklāt Templī bija īpaša “klusā istaba”, kur varēja dot anonīmas dāvanas. No šīm paražām ir cēlusies žēlastības dāvanu došana islamā.

Jēzus sacīja, ka, ja mūsu “taisnība” nepārsniedz reliģiskās elites taisnību, mēs to neizdarīsim. Ar “taisnību” pirmkārt ir domāts “godīgums” un “labdarība”. Mateja 23. nodaļa ietver plašu farizejiem domātu pārmetumu. 23. pantā. Jēzus definē bauslības pamatpatiesības kā “tiesu, žēlastību un ticību” – vissvarīgākie ir godīgums, žēlastības attieksme pret savu tuvāko un paliekoša atkarība. Šī definīcija atgādina Mihas 6:8 vārdus: “Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!”

Patiesībā Jēzus akceptēja farizeju mācības: “Visu, ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait. Jo tie gan māca, bet paši to nedara” (Mt.23:3).

Viņu labās ieceres netika realizētas praksē, jo, lai turētos pie augsta morāles standarta, priekšnoteikums ir iekšēja transformācija. Jēzus aizgāja pat tiktāl, ka par sabiedrības krējumu sacīja, ka viņi savus darbus dara, “lai ļaudis to redzētu”. Šķīstīšanās priekšraksti, desmitā tiesa un pievēršanai ticībai izveidoja fasādi, aiz kuras slēpās garīgais viltus. Protams, starp viņiem bija patiesi ticīgie, kas nebija vainojami liekulībā.

Viņi runāja arī par žēlsirdības nozīmi. Talmudā parādās šādi vārdi:

“Tam, kas parāda žēlsirdību radībai, tiks parādīta žēlsirdība no debesīm; tam, kas neparāda žēlsirdību radībai, netiks parādīta žēlsirdība no debesīm”.

Jūdu aprindās arī Jēzu uzskata par farizeju Viņa mācības metožu un pat satura dēļ.

Farizeju kardinālā kļūda visskaidrāk parādās, viņu doktrīnas salīdzinot ar saduķeju priesteru doktrīnām. Josifs šīs divas partijas salīdzina šādi:

“Farizeji cilvēkiem ir nodevuši ļoti daudzus rituālus, kas mantoti no tēviem un nav rakstīti Mozus bauslībā; un tādēļ saduķeji tos atmet un saka, ka mums ir augstu jāvērtē kā obligāti tie rituāli, kas ir rakstītajā vārdā, bet nav jāievēro tie, kas cēlušies no senču tradīcijas; un ar šīm lietām ir tā, ka viņu starpā ir cēlušies lieli strīdi un atšķirības…”

Josifs arī stāsta, ka saduķeji ticēja, ka cilvēka liktenis ir viņa paša varā, kamēr farizeji teica, ka cilvēka liktenis ir iepriekš nolemts, līdz ar to viņam nevar izvirzīt lielas prasības. Saduķeji atmeta mācību par augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību un neticēja ne eņģeļiem, ne brīnumiem. Turklāt viņi atmeta farizeju bezierunu morāles priekšrakstus. Kaut arī tie ieņēma stingru līniju reliģiskajā un politiskajā dzīvē, Bībeles ekseģēzē viņi bija konservatīvāki par farizejiem. Viņi izvairījās no jebkura fanātisma. Viņiem vissvarīgākais bija nekļūdīgi izpildīt Tempļa kultu jeb pielūgšanu, un attiecībā uz šo mērķi bauslība tika uztverta burtiski, pēc Toras prasībām.

Savukārt farizeji savā interpretācijā izdomāja līdzekļus, kā tiešās bauslības prasības apiet ar līkumu, kaut arī citādā ziņā viņi prasīja nešaubīgu morāli. Jēzus, protams, neakceptēja tādus cilvēciskus balstus un viltības jautājumos, kuri attiecās uz Dieva prātu. Piemēram, bija iespējams tikt atbrīvotam no pienākuma atbalstīt vecākus vecumā, izdarot korban ziedojumu Templim. Jēzus to bargi nosodīja, sacīdams: “Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus” (Mk.7:8-13). Tāpat Viņš neatzina paražu zvērēt ar dažādu pakāpju zvērestiem, kuri pēc tam atbilstoši bija dažādu līmeņu saistības Dieva priekšā. Ticīgajiem visādā ziņā ir jābūt patiesiem arī bez kādiem zvērestiem.

Pēc Tempļa sagraušanas 70.gadā saduķeju sekta vispār beidza pastāvēt, un jūdaisms sāka attīstīties par īstu “bauslības reliģiju” pa farizeju mutisko tradīciju līnijām. Kā tautas garīgie vadītāji rabīni uzņēmās vēl nozīmīgāku lomu. Par visiem, kas atšķīrās vai pretojās tiem, mēdza teikt, ka tie pretojas Dieva Garam, un students, kas citēja sava rabīna vārdus, tika uzskatīts par Svētā Gara instrumentu.

Jēzus uzliktās prasības no cilvēciskā viedokļa varētu izskatīties neiespējamas. To, piemēram, var redzēt pēc Viņa slavenā izteiciena, ka “vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā”. Mācekļi, to dzirdēdami, gluži attaisnojami jautāja: “Kas tad var tikt pestīts?” (Mt.19:23-6). Daži ir skaidrojuši, ka Jēzus norādīja uz ieeju Jeruzālemē, ko sauca par “Kamieļa vārtiem”. Džordžs M. Lamsa pētījumā “Evaņģēliji no aramiešu valodas perspektīvas” raksta, ka aramiešu valodā vārds gamla nozīmē gan “kamielis”, gan “virve” un pat “koka stabs”. Varētu likties, ka virves izvēršana caur adatas aci robežojas ar galējo neiespējamību, bet mācītie jūdi izmantoja līdzīgus izteicienus, kā, piemēram, ka nevarētu iedomāties “ziloni izejam caur adatas aci“. Augstās Dziesmas Midrash atrodas skaista aina, kurā tiek stāstīts:

“Dievs sacīja Israēlam: “Mani bērni, atveriet priekš Manis grēksūdzei caurumu adatas acs lielumā, un Es atvēršu jums durvis, caur kurām varētu izbraukt karietes”.”

Jēzus mīlēja paradoksus un, attēlojot “kamieli”, norādīja uz Dieva potenciālu: “Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas”. Kad Jēzus norāj farizejus, kamielis parādās vēlreiz: “Jūs aklie ceļa rādītāji, kas odus izkāšat un kamieļus aprijat” (Mt.23:24).