Antikristīgās pāvestības pretenzijas

Ir vērts atcerēties, ka pāvests Pijs IX uzurpēja absolūtu autoritāti jau pirms Pirmā Vatikāna koncila – jau 1854. gadā, kad ex cathedra pasludināja dogmu par jaunavas Marijas bezgrēcīgo ieņemšanu immaculata conceptio (nesajaukt ar Jēzus bezgrēcīgo ieņemšanu!), un tikai pēc 16 gadiem koncils šādas viņa varas un autoritātes pretenzijas nostiprināja ar saviem dekrētiem.

Šeit būtu jāpiemin arī tas, ka Romas katoļu Baznīcā toreiz un vēl arvien tiek uzstājīgi atgādināts, ka pāvesta visaugstākā autoritāte un nemaldība vienmēr esot bijusi tāda, kādu to formulējis 19. gadsimta koncils, un koncils viņam to nevar ne piešķirt, ne atņemt, bet tikai publiskot šo faktu; šai autoritātei un nemaldīgumam esot tikai un vienīgi dievišķa izcelsme. Tā tika pielikts punkts visai ilgajam debatēm starp “konciliāristiem” – jeb koncilu autoritātes atbalstītājiem un pāvesta autoritātes atbalstītājiem.

Zīmīgi šajā sakarā ir daži Pirmā Vatikāna koncila IV sesijas “dogmatiskas konstitūcijas par Kristus Baznīcu” (1870. gada 18. jūlijā) pasludinātie lāsti:

“Tādejādi, ja kāds saka, [..] ka Romas Pontifs nav svētā Pētera pēctecis viņa primāta amatā,- tas lai ir nolādēts,” (IV, 2:5)

“Tātad, ja kāds apgalvo, ka Romas Pontifs drīzāk pilda pārraudzības un vadības amatu, bet tam nav pilnīga augstāka likumdevēja vara pār visu baznīcu ne vien ticības un morāles jautājumos, bet arī visā tajā, kas attiecas uz visas baznīcas, kas izkaisīta visā pasaulē, disciplīnu un pārraudzību; vai: ka pāvestam ir tikai galvenā daļa no šīs varas, bet nevis absolūta šīs augstākās varas pilnība; vai: ka šī viņa vara nav vispārēja un nepastarpināta [t. i., tieša] gan pār visām baznīcām kopā un pār ikvienu no tām, gan par visiem mācītajiem un ticīgajiem kopā un pār ikvienu no tiem,- tas tai ir nolādēts!” (IV, 3:9)

Ceturtās nodaļas formulējums par to, ka pāvests ir nemaldīgs, pasludinot kādas dogmas ex cathedra, un ka šīs dogmas ir neatceļamas un tām nav vajadzīgs koncilu apstiprinājums, noslēdzas ar šādu lāstu:

“Tātad, ja kāds, Dievs pasarg’, būtu tik neprātīgs, ka noliegtu šo mūsu definīciju, tad tāds lai ir nolādēts!” (IV, 4:9)

Tādējādi redzam, ka antikristīgās pāvestības pretenzijas, pret ko Luters tik asi iebilda un cīnījās savas dzīves laikā un kas tolaik bija vēl tikai iedīglī, mūsdienās ir pilnībā izpaudušās un ieguvušas neierobežotas likumiskas tiesības, un Romas baznīca ar saviem lāstiem nosoda visus, kas tam uzdrošinātos nepiekrist. Tas, uz ko Luters norādīja Šmalkaldes artikulos, nu atklājies īpaši uzskatāmi.

[Pārpublicēts no laikraksta Svētdienas Rīts]