Palikt Kristū un Viņa vārdā

Jēzus līdzībā par vīnakoku (Jņ.15:1-17) “palikt” ir darbības vārds, kas būtiski raksturo Dieva un cilvēka attiecības Kristū. Jēzus ir šis vīnakoks, ar ko organiski, tātad pilnīgi, ne tikai daļēji, ir saauguši zari.

Dievs Tēvs ir šī dārza kopējs, un savdabīgi ir tas, kā šajā ainā, kur attēlota vīnogulāju kopšana, vārda “palikt” pretstatījumā “aiziet” sakrīt ar “paiet” [iznīkt, iet bojā]. Jo tie, kuri nepaliek pie Kristus un Viņa vārda, nevar nest augļus, un tādēļ tiek nogriezti un iemesti ugunī. Un otrādi, zari var nest augļus tikai tad, ja tos baro koks un apkopj dārznieks.

Arī šeit piederas nogriešana un tīrīšana. Šī attiecība ir organiska un personiska; tā, tātad, nav vienkārši tikai kauzāla cēloņu un seku saistībā, tā nav arī kā nosacījums un izpilde.

Pamatojums pamudinājumam palikt ir tajā faktā, ka Dievs ir pievērsies mums Jēzū Kristū un ka mēs caur Viņu esam uzņemti sadraudzībā ar Dievu. Tāpēc ir spēkā: “Palieciet Manī un Es – jūsos” (Jņ.15:4). Tā ir mīlestības sadraudzība, kurā ir vienoti Tēvs un Dēls un kurā kristieši tiek uzņemti caur Dēlu: “Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet manā mīlestībā!” (Jņ.15:9)

Ar norādījumu uz šo mīlestību šī aina no vīnakoka pāriet īstenībā, kur runāts par baušļiem: “Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā” (Jņ.15:10). Tas pēc būtības precīzi atbilst misijas pavēlei ar tās abiem elementiem, uzņemšanu sadraudzībā ar Dievu caur kristību un pamācība visā, ko Jēzus ir pavēlējis.

“Palikt” tātad ir darbības vārds, kas raksturo Tēva un Dēla sadraudzību, kā arī caur Dēlu dibināto sadraudzību ar cilvēkiem, kā organisku saistību, kas sākas ar Dieva izraudzīšanas darbību (Jņ.15:16), ar Viņa vārdu, kas tiesā un šķīsta paklausībā un paļāvībā.