Dvēseļkopšanas mācīšanās un praktizēšana

Gan teologu sagatavošanā, gan viņu tālākā izglītošanā vienmēr no jauna rodas jautājums, kā jāmācās un kā var mācīties poimēniku, tas ir, dvēseļkopšanu.

Tieši šeit tad arī rodas uzstājīgais jautājums, vai citās zinātņu nozarēs nevaram atrast līdzekļus un metodes, lai savu uzdevumu veiktu iedarbīgāk un veiksmīgāk. Uzmanība tiek pievērsta tā saucamajām humanitārajām zinātnēm, kuru priekšmets ir cilvēku cilvēciskā būtība. Šīs zinātnes ir psiholoģija, pedagoģija un socioloģija.

Kad tiek jautāts par dvēseļkopšanas iedarbības iespējamību vai tās uzlabošanu, tas acīm redzami nozīmē priekšstatu par tādu līdzekļu kā Vārda un Sakramenta neiedarbīgumu. Tā nekādā ziņā nav tehniska, bet gan garīga problēma, jo acīmredzot vai nu ir pazaudēts ieskats par Gara iedarbību, vai Gara klātbūtnes vispār trūkst. Tas ir sliktākais, kas vien baznīcā var notikt, jo tā nonāk pie Gara aizliegšanas, tādējādi noraidot grēku piedošanas un pestīšanas pamatus. Tas Kungs ir sacījis Saviem mācekļiem: “.. ikkatru grēku un ikkatru zaimošanu cilvēkiem piedos, bet Gara zaimošanu nepiedos. Un, kas ko runā pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots; bet, kas ko runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī, nedz nākamā mūžā.” (Mt.12:31-32; Mk.3:28-30; Lk.12:10, 6:43-45)

Bet kā tad šajā gadījumā var mācīties dvēseļkopšanu un to praktizēt? Es vēlētos sniegt dažas īsas un skaidras atbildes.

Visu garīgo pilnvaru pamats ir Svētā. Gara dāvana. Tā tiek izlūgta, modināta, bet katrā ziņā tā var tikt saņemta vienīgi kā. Dieva dāvana (1.Kor.12). Nekādā gadījumā šī dāvana nepiemīt katram un ne katrs to saņem, un galvenais — tā nevar tikt saņemta par naudu, kā to labi pierāda burvja Sīmaņa piemērs (Ap.d.8:9-13). Dvēseļkopšana, kā to saka vecs, laika pārbaudīts likums, var tikt vienīgi saņemta un tālāk nodota ar dvēseļkopšanu.

Dvēseļkopējs stāv “Kristus vietā”. Tas ir pamatojums un robežas garīgajām pilnvarām. Viņam kā līdzekļi ir uzticēti Vārds un sakramenti, un viņam jārūpējas par to, lai tie netiktu aizvietoti ar citiem līdzekļiem un sajaukti ar svešām metodēm. Citādi priekšplānā neizbēgami nostājas vecā cilvēka “es”, kas sev meklē citos apliecināšanos, panākumus un atzinību. Iedomība un tieksme pēc varas dvēseļkopošanā, tad ir viena no bieži sastopamām parādībām un tiek pazaudēta kalpojošo pazemība, kuriem, pēc apustuļa Pāvila vārdiem, ir jābūt “vergiem” un Kristus īpašumam. Tāpat kā psiholoģiskā atkarība var novest pie materiālas un emocionālas iztukšošanās, tā tas var notikt arī dvēseļkopšanā un dvēseļkopējiem. Pie emocionālām saitēm starp cilvēkiem, kas ir postošas un graujošas, nonāk tieši tāpēc, ka apmierinošs liekas tas, ko cilvēks domā, kas viņam vajadzīgs.