Jautājums par žēlsirdīgo Dievu un kristība

Aplūkojot Reformāciju no ārienes, tā šķiet vai nu negatīva (Baznīcas vienotības, ko nodrošina pāvests, kādreizējās Romas impērijas galvaspilsētas bīskaps, graušana), vai arī pozitīva (progress attīstiba no “tumšajiem viduslaikiem” līdz mirdzošajai apgaismībai vai Jaunajiem laikiem. Taču abi šie skatījumi jau vēsturiski ir nekorekti.

Baznīcas šķelšanās norisinās jau no tās aizsākumiem, un tā turpināsies līdz pat laiku beigām. Universāla Baznīcas vienotība nav apsolīta, un patiesās Baznīcas un Jēzus Kristus ganāmpulka galīgās robežas taps redzamas tikai Pēdējā tiesā (Mt.25:31-46; 7:21-23). Vērtējot pēc pieredzes, ir problemātiski atbildēt, vai cilvēce vēstures gaitā attīstās aizvien augstākā pakāpē. Dieva priekšā visi cilvēki visos laikos ir līdzīgi, proti, grēcinieki: “Kā ir rakstīts: nav neviena taisna, neviena paša. Nav neviena, kas saprot, nav neviena, kas meklē Dievu, visi ir aizgājuši no Dieva, visi kļuvuši vienlīdz nederīgi; nav neviena, kas dara labu, pat viena nav.” (Rom.3:10-12)

Kad par Reformāciju runājam mēs, kristieši, tad tā vienmēr ir saruna par atgriešanos un atjaunošanos, ko rosina Svētais Gars. Tā sākas un notiek katrā cilvēkā atsevišķi, un tās ir kristības sekas, kas mūsos rada spriedzi starp veco cilvēku grēka miesā un jauno cilvēku; tā ir atjaunošana, ko veic Dieva Gars un kas turpinās līdz pat mūža beigām (Rom.6-8). Šādā nozīmē apustulis Pāvils atgādina draudzei: “Es jūs aicinu, brāļi, Dieva apžēlošanās dēļ nododiet sevis pašus – tā ir jūsu apzinīgā kalpošana Dievam – kā dzīvu, svētu un Dievam tīkamu upuri. Netopiet šim laikam līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā prātā, lai jūs varētu izprast, kas ir Dieva griba – to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Rom.12:1-2). Latviešu tekstā lietotais vārds “pārvērtieties” latīniski skan reformamini.

Kā kristiešu, tā arī visas Baznīcas dzīve norisinās atgriežoties un atjaunojoties, un tas nenotiek kādā sevis īstenošanas procesā, bet gan kā Dieva darbs mūsos, sākot ar kristību. Mārtiņš Luters šo savu atziņu un pieredzi ir apliecinājis savai draudzei sprediķī par Jēzus kristību (Mt.3:13-17):

“Ak, kad gan tu reiz kļūsi dievbijīgs un darīsi pietiekami daudz, lai saņemtu žēlsirdīgu Dievu? Šādas domas man lika kļūt par mūku, un es sevi esmu vārdzinājis un mocījis, gavējot, ciešot aukstumu un trūkumu, bet nebiju sasniedzis neko vairāk kā to, ko biju pazaudējis, pat noliedzis savu mīļo kristību.Tāpēc, lai neļautos sevi uz kaut ko tādu pavedināt, turēsim tīru šo mācību, ka kristība nav nekāds mūsu darbs vai rīcība, atzīsim lielo, tālo atšķirību starp Dieva darbu un mūsu darbiem…”

Šeit parādās, kā tiek veikta Lutera Reformācija – gluži praktiski, sludinot un pamācot draudzi. Runu vai sprediķu sērijā (sermones, galvenokārt 1519. un 1520.gadā) Luters iztirzā tematus, kas ievada draudzi ticības pamatu izpratnē. Tie ir šādi: “par Kristus svētajām ciešanām”, “par sagatavošanu aiziešanai no dzīves”, “par grēknožēlas sakramentu”, “par svēto, augsti cienījamo k4īistības sakramentu”, “par svētās, patiesās Kristus miesas cienīgu saņemšanu”, “par izslēgšanu no Baznīcas”, “par labajiem darbiem”, “par Jauno Derību, tas ir, par misi”. Šie teksti plaši izplatijās, pateicoties tikko izgudrotajai grāmatu iespiešanai (Johans Gūtenbergs, 1400-1468), bez kuras diez vai Reformācijai būtu bijusi tik liela ietekme. Lutera runu un sprediķu temati parāda galvenās vadlīnijas, kas balsta kristieša ticību un vada viņa dzīvi. Tas, ka Luters 1522.gadā Vartburgā, kur bija radis patvērumu pēc notiesāšanas 1521.gada Vormsas reihstāgā, pārtulkoja vācu valodā Jauno Derību, sniedza kristiešiem iepriekš neapjaustu iespēju lasīt Dieva Vārdu patstāvīgi. Vācijā tāpat kā daudzās citās zemēs Bībeles tulkojumi – tostarp arī Latvijā (Ernests Gliks, 1652-1705; 1685/1688) – izveidoja vienotas rakstu valodas pamatu. Tāpēc arī reformatori aktīvi iestājās par skolu izveidi un universitāšu reformu. Bet Luters visupirms sacerēja katehismus, lai kristieši varētu iepazīt savu ticību un to uzņemt sirdī, t. i., mācīties no galvas.

Šodien mums būtu sev jāpajautā un sevi jāpārbauda, vai apzināmies, kāda dāvana ir Dieva Vārds un sakramenti un kāda ir to ietekme. Vai atceramies savu kristību, vai dzīvojam tās ietekmē, vai lasām Svētos Rakstus, kas pieejami katram? Vai katehisma galvenie gabali tiek iegaumēti no galvas, vai arī mēs tikai teorētiski diskutējam par ticības problēmām mūsdienu pasaulē un par draudzes celsmes programmām?