Mēle pilna gaviļu, bet mute – smieklu pilna

Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus: viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlīšus. [Ps.126:5-6]

Tā vien šķiet, ka viss lielais un būtiskais, kas paveikts Dieva valstības labā, nācis caur asarām un vaimanām. Jeremija bija tik ļoti sarūgtināts par savas tautas stāvokli, ka vēlējās, lai viņa acis kļūtu par asaru avotiem. Par savas tautas postu viņš gribēja raudāt dienu un nakti [Jer.8:23].

Jēzus raudāja par Jeruzālemi, kas nenožēloja savus grēkus un neatgriezās [Lk.19:41]. Arī Pāvils stāsta par skumjām un izmisumu sirdī, jo jūdu tauta negribēja pieņemt Jēzu kā savu Mesiju [Rom.9:2].

126.psalms tapis laikā, kad Israēla tauta atgriezās no Babilonijas gūsta. Mēs lasām ļoti skaistus vārdus: “Kad Tas Kungs atveda atpakaļ Ciānas cietumniekus, tad mēs bijām kā tādi, kas sapņus redz. Tad mūsu mute bija pilna smieklu un mūsu mēle pilna gaviļu.”

Taču prieks jaucās ar skumjām, jo tautai par lielu sarūgtinājumu svešumā vēl aizvien palika daudz trimdinieku. Tādēļ psalma autors lūdz, lai arī viņi varētu atgriezties mājās.

Savā priekšā viņš redz ūdens straumes atgriežamies savās gultnēs! “Atved, Kungs, atpakaļ mūsu cietumniekus, kā lietus liek atgriezties savās gultnēs upēm dienvidu zemēs!”

Arī šodien Dieva tauta pazīst tādu pašu līksmību un tādas skumjas, kādas aprakstītas šajā psalmā. Domāsim par lielo prieku, kad cilvēks tiek izglābts un atbrīvots caur atgriešanos un ticību. Liels ir pestīšanas prieks, kad top sarautas grēka važas!

Taču mūsu vidū vēl joprojām ir ļoti daudz neizglābtu cilvēku un daudzi joprojām ir trimdinieki un cietumnieki.

Raudi, Dieva bērns, raudi! No visas sirds lūdz Dievu pēc atmodas un dzīvības laika, lai cietumnieki taptu brīvi un viņu mēle atraisītos godināt Jēzus vārdu!

Psalmā ir dots brīnišķīgs apsolījums: “Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus!”