Ļaunā valstība

Pirmā grēkā krišana nopietni ietekmēja visas tautas un cilvēkus. Kā draudzes un baznīcas, tā arī sabiedrību un valstis veido cilvēki, kuri cieš no šī trieciena un zaudējuma. Tiesa, šajā pasaulē – arī cilvēkā – mēs varam ieraudzīt daudz laba, taču tajā pašā laikā mums jāatzīst, ka gan vienā, gan otrā pastāv arī ļaunums. Tādējādi labais un ļaunais ir sajaukts kopā.

Daudziem kārdinoša var šķist ideja par “lietu salikšanu pa plauktiņiem”, kā viņi teiktu, tomēr ar savu nepilnīgo saprašanu viņi varētu nodarīt daudz ļauna un sabojāt to, kas jau ir labs. Tāpēc Jēzus mums atklāj, ka šāds sajaukums turpināsies līdz pat laiku beigām: “Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī” (Mt.13:30).

Dažādu reliģiju vai filozofijas novirzienu pārstāvji nepieņem šeit minēto kristīgās mācības sastāvdaļu. Pat tad, ja dažos aspektos viņi piekrīt, piemēram, attiecībā uz ļaunuma esamību un dažām nepilnībām cilvēkā, tad jo dedzīgi viņi noraida iedzimtā grēka un cilvēka samaitātības faktu. Tas sarežģī ētikas izpratni un iespēju ētikas jautājumos sadarboties ar citādi domājošajiem. Lai gan par šo problēmu mēs runāsim atsevišķi, šeit to var pieminēt šādi: kā kristiešiem jāizturas pret tiem, kuri cilvēku uztver citādi – animistiem, ateistiem utt.? Saskaņā ar kristīgo mācību, visi cilvēki, neatkarīgi no viņu reliģiskās pārliecības un uzskatiem, pieder Dievam caur radīšanu, tāpēc kristiešiem tie jāuzskata par brāļiem un māsām Dieva priekšā.

Otrkārt, tā kā visiem cilvēkiem ir kaut kāda labā un ļaunā izpratne, ir iespējams un pat nepieciešams sadarboties ar viņiem ētikas jautājumos, balstoties uz to, ko saka mūsu sirdsapziņa.

Treškārt, cilvēka samaitātības un pestīšanas nepieciešamības dēļ vienmēr pastāvēs robežšķirtne. Atklāsmi un pestīšanu Kristū noliedz daudzi. Šajā ziņā sapratne un sadarbība nav iespējama, tomēr pat tad kristiešiem jāizturas pret viņiem ar vislielāko cieņu, atzinību un mīlestību, jo kristieši ir dziļāk iepazinuši Dieva mīlestību (1.Jņ.4:19).

Ceturtkārt, starp abām valstībām ir liela atšķirība. Ir Dieva valstība, kura izpaužas kā Kristus draudze, un ir ļaunuma valstība, kurā valda sātans, kārdināšanas un grēks. Tāpēc kristiešiem jāapzinās lielās briesmas, ko izstaro “pasaule”. Šis vārds nenozīmē nedz zemi, nedz visumu, nedz arī kādu citu cilvēku, bet gan “pasaules gudrību”, kas Dieva priekšā ir “ģeķība” (1.Kor.3:19). Līdz ar to kristiešu cīņa nav pret cilvēkiem vai vienu vai otru pasaulīgu lietu, bet gan – pēc būtības – cīņa pret ļauno varu, kā arī cīņa pašiem ar sevi: “Viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība” (1.Jņ.5:4).

Mūsu Kungs Jēzus ar savu mācību rāda mums ceļu. Viņš norāda uz visu pasauli kā savas un arī mūsu mīlestības objektu. Tajā pašā laikā Viņš uzsver milzīgo atšķirību starp grēkā kritušo pasauli un tiem, kas no jauna piedzimuši un pārcelti Dēla valstībā. Lai gan pēdējie dzīvo pasaulē, viņi tāpat pieder Dieva valstībai un svētajai kristīgajai baznīcai. Lai gan ārējā pasaule ir viena, pastāv kāda atšķirība, ko nevar neieraudzīt: “Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. [..] Šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni” (Jņ.3:17,19). Mūsu vidū var labi novērot šādu notikumu virzību un nemitīgu šķelšanos. Pāvila vārdus par Dēmu, kas mīlēja “tagadējo pasauli” (2.Tim.4:10), var tikpat labi attiecināt uz daudziem mūsdienu pasaulē. Kad ievērojam un izprotam šo bieži sastopamo parādību, mēs vairs nespējam rīkoties tāpat kā citi, vēlēdamies rast attaisnojumu tam, kas nosaukts par “briesmām” vai šīs pasaules “ģeķību”. Viņi pat nodēvē šos pēdējos vārdus par “nekristīgiem”, “mīlestības trūkumu” vai “farizejismu”. Lai ko mēs paši neteiktu vai nedomātu, Kristum un Viņa apustuļiem pieder gala vārds.