Atklāt Dieva un Viņa draugu sirdis

“Un vīri nogriezās no turienes un gāja uz Sodomu; bet Ābrahāms stāvēja vēl Tā Kunga priekšā. Un Ābrahāms tuvojās Viņam un sacīja: “Vai Tu tiešām gribi iznīcināt taisno kopā ar bezdievīgo?”” [1.Moz.18:22–23]

Dosimies uz Mamres līdzenumiem un klausīsimies zīmīgas sarunas starp Ābrahāmu un viņa brīnišķīgajiem viesiem, kad tie uzlūkoja Sodomu, kurai tūlīt bija jātiek iznīcinātai [1.Moz.18:16–33]. Visa šī aina jau pati par sevi ir tik dārga, ka iepriecina ticīgo sirdis, neatkarīgi no tā, vai cilvēks redz Debesu Tēva laipnību un Viņa uzticīgā kalpa paļāvības pilno rīcību. Vienlaikus tā arī rāda, kas līdzīgos brīžos jādara visiem ticīgiem cilvēkiem.

Šis notikums dod mums iespēju ieskatīties Dieva draugu sirdīs taisni tādā brīdī, kad Tā Kunga sodam bija jānāk pār bezdievīgiem cilvēkiem. Vēl jo vairāk pievilcīga un ticību stiprinoša ir iespēja ielūkoties žēlastības pilnā Debesu Tēva sirdī. Te mēs redzam, cik augstu Tas Kungs vērtē Savus ticīgos, kad desmit taisno dēļ Viņš vēlas izglābt veselu pilsētu, kas pilna ar bezdievīgiem zaimotājiem.

Ikviens, kas lasa šo Bībeles stāstu, redz arī to, cik Debesu Tēvs ir piekāpīgs Sava kalpa lūgumam, apslēpj Savu majestāti un ietērpj Savu dievišķo būtību cilvēciskā formā un Savus ceļus – cilvēciskā izteiksmē, tā ka cilvēkam liekas, ka tas redz un dzird tikai citu cilvēku. To visu Viņš dara vienīgi tādēļ, lai atsvabinātu Savu kalpu no visām bailēm un vērstu visu cilvēka paļāvību uz Viņu. Un Viņam tas izdodas. Mēs redzam, kā Dieva laipnība arvien vairāk iededz Ābrahāma ticību un viņš soli pa solim devās tālāk savā lūgšanā, lai arī viņu pašu aizvien vairāk mulsināja viņa uzdrīkstēšanās.

Saprazdams, ka Tas Kungs labprāt saudzēs Sodomu, ja tur būtu piecdesmit taisno, Ābrahāms tūlīt nojauta, ka ar to nebūs gana un pilsētu joprojām apdraudēja Dieva dusmas. Tādēļ viņš lūdza samazināt skaitli. Un, kad viņš beidzot apstājās pie skaitļa desmit un guva pārliecību, ka viņa lūgšana ir uzklausīta, viņš domāja, ka doties tālāk savā lūgšanā nozīmētu izaicināt Dieva taisnību un, ja tur nebūtu desmit taisno, Tam Kungam būtu jāizpilda Savs taisnīgais spriedums.

Tādēļ nākamā rīta agrumā patriarhs atgriezās tai pašā vietā, kur bija runājis ar To Kungu. Tagad viņš bažīgi raudzījās, kā no ielejas gluži kā no cepļa paceļas augšā dūmi. Viņam bija ļoti spēcīga pārliecība par Dieva taisnību, un viņam nebija ne mazāko šaubu, ka šis rīts sniegs viņam izšķirīgo skaidrību.

Tas Kungs kopā ar Savu kalpu stāvēja uz augsta kalna, no kura bija redzama Sodoma un tās apkārtne. Līdzīgi arī – ikviena ticīga cilvēka Gara apgaismotās acis paceļas pāri cilvēciskam skatījumam, un lielajos, satricinošajos pasaules notikumos ticīgie redz tikai Visvarenā Dieva domas, Viņa tiesas un patiesību.

Tas Kungs atklāja Ābrahāmam, ko taisījās darīt ar Sodomu un Gomoru. Arī mums Dievs atklāj Savus plānus Savā vārdā. Mēs labi zinām, ka tad, kad cilvēki nonāk tiktāl, ka vairs nepievērš uzmanību Tā Kunga balsij, bet nekrietni min kājām Viņa baušļus un žēlastību, tad grēka saucieni ceļas augšup debesīs un sauc lejā Visuvarenā dedzīgās dusmas, kas nāk kā ārējs posts un piemeklējums.

Te mēs redzam, kas mums jādara. Apžēlotam cilvēkam, kas stāv Dieva priekšā paļāvīgā dievbērnības garā un spēj ar Viņu runāt kā ar savu tēvu, tagad jāliek lietā šī žēlastība un “jāstājas Tā Kunga priekšā”, kā to darīja Ābrahāms, un jāaizlūdz par tiem, kam draud Dieva dusmas. Arī apustulis mūs mudina teikt lūgšanas un aizlūgšanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kam vara, un, protams, – par visu Kristus baznīcu un par mūsu pašiem tuvākajiem.

Dievs grib darīt lielas lietas, bet vēl labāk Viņš vēlas rīkoties, atbildot uz Savu bērnu lūgšanām, lai Viņa žēlastība taptu pazīstama un cildināta. Tādēļ mums jālūdz daudz un bieži. Mēs redzam, kā dievbijīgais patriarhs sešas reizes pazemīgi lūdza vēl lielāku žēlastību. Un ne reizi viņa lūgšana nebija veltīga. Dievs ik reizi viņam deva žēlastības pilnu atbildi. Un, kad vien mēs lūdzam pēc grēcinieku apžēlošanas, mēs varam būt pārliecināti, ka mūsu lūgšana ir Dievam tīkama, jo tā ir pilnīgā saskaņā ar Dieva paša sirdi.

Ticīgo lūgšanas neiznīcina Dieva tiesas un Viņa valstības likumības. Savukārt tas, kas stūrgalvīgi pretojas Tā Kunga Garam, nevar tapt izglābts pat ar Kristus paša aizlūgumu un asarām, kā to redzam pie neatgriezīgiem jūdiem. Bet ar aizlūgšanu Dievs dara īpašas lietas tiem, par kuriem lūdz Viņa mīļotie draugi. Te mēs redzam, ka Tas Kungs labprāt piedod visām apdraudētajām pilsētām, ja vien tajās atrodami kaut desmit taisnie.

Te vēl ir otra lieta, kas mums jāapgūst no šī Bībeles panta. Un tā ir neizmērojami brīnišķīga, jo atklāj mums Dieva sirdi. Redzi, cik dārgs Dieva acīs ir pat viens taisnais, proti – dvēsele, kas taisnota Kristus asinīs, ieguvusi grēku piedošanu un tiecas pēc svētas dzīves. Dažu kristiešu dēļ Tas Kungs grib saudzēt veselu pilsētu, kas pilna ar bezdievjiem.

Viņa ticīgie, kas izkaisīti pa visu pasauli, Kungam Kristum ir patiesi liels dārgums. Tas lai liek mums nākt un zemoties Viņa priekšā. Un blakus mūsu augstā Priestera aizlūgumiem nav nekā lielāka, Dievam vadot Savu tautu, kā Viņa skats uz taisnajiem un viņu aizlūgšanām.