Akmens kapa priekšā

Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” (Mk.16:2-3)

Nedaudz pastāstīšu, kā Tuvajos Austrumos veica mirušo apglabāšanu. Karstā klimata dēļ tai jānotiek, ja vien iespējams, jau tajā dienā, un tā arī Jēzus pēc nāves tika guldīts kapā tās pašas dienas vakarā. Kaps parasti nebija zemē rakta bedre, bet gan klintī izkalta ala vai akmens kapenes. Mirstīgās atliekas tika svaidītas ar smaržīgām zālēm un eļļām un tad ietītas baltos līķautos. Tādā veidā aprūpētais mironis paliek šādā klintī izcirstā kapā veselu gadu, un tikai tad, kad tas ir pārvērties ģindenī, viņu aprok.

Sievietes bija nobažījušās, ka mirušais Jēzus ticis guldīts kapā, nepienācīgi apkopts. Tā nu viņas, sabatam beidzoties, devās uz kapu, līdzi ņemot nepieciešamās svaidāmās zāles, un vēlējās paveikt neizdarīto.

Bet kā tad nu tikt galā ar to akmeni? Tas ne tikai aizslēdza kapa vietu, bet bija turklāt arī vēl apzīmogots, pat sargi bija tur nolikti līdzās, jo augstais priesteris un farizeji bijās, ka mācekļi varētu izzagt Jēzus mirstīgās atliekas un apgalvot, ka Jēzus esot uzcēlies no mirušajiem (Mt.27:62-66). Jēzus pretinieki bija paveikuši visu, lai Jēzus paliktu miris kapā. Tad nu akmens pildīja divējādu uzdevumu: tam vajadzēja aizšķērsot cilvēku un zvēru piekļūšanu no ārienes un nepieļaut, ka Jēzus mirstīgās atliekas pazustu no kapa vietas. Šīs milzīgais, neizkustināmais akmens ir tiešs nāves simbols. Cilvēki to ir pievēluši priekšā kapam un novietojuši tur – kā šķirtni starp krustā sisto Kungu un tiem, kas viņu meklē. Akmeni nav iespējams novelt pie malas, jo pietrūkst pašu spēka.

Tomēr šis neizkustināmais akmens stāsta vēl kaut ko. Vai jūs atceraties laikus, kad cilvēki bija noslēguši un apzīmogojuši baznīcu durvis, lai neviens nevarētu noturēt dievkalpojumus? Arī tas bijā mēģinājums aizšķērsot Jēzus nākšanu pie cilvēkiem un cilvēku nākšanu pie Jēzus. Bet vai tad akmeņi reizēm nav novietoti arī cilvēku siržu priekšā, lai aizšķērsotu Jēzus ienākšanu pie viņiem iekšā vai arī viņu iznākšanu ārā, kad Jēzus sludinātais vārds klaudzina pie sirds durvīm (Atkl.3:20)?

Tā nu šis Jēzus kapa akmens, ko tam priekšā bija aizvēluši cilvēki, parāda, ka arvien būs kādi, kas mēģinās aizšķērsot piekļūšanu priecīgajai vēstij par Kristus uzvaru pār nāvi. It kā pati nāve te cīnītos par savas varas paturēšanu pār cilvēkiem un pār cilvēku sirdīm. Vai citiem vārdiem, pat ja tas skanētu dīvaini: nāve klaji cīnās par to, lai tā paliktu dzīva. Lieldienu vēsts mums pavēsta un parāda, ka nāve ir zaudējusi šo cīņu un ka Jēzus Kristus ir uzvarējis. Nāve ir mirusi!