Dievs, cilvēks un pasaule

Vienīgais patiesais Dievs ir atklājies visām pasaules tautām. To skaidri pierāda radītā pasaule un cilvēka sirds. Pirms pastāvēja radītā pasaule, bija vienīgi Dievs. Kad Viņš radīja pasauli un cilvēku, Viņš norādīja cilvēkam arī pareizo ceļu, pa kuru jāiet. To apliecina cilvēka sirdsapziņa.

Lai gan Dievs ir neredzams un neviens nevar pierādīt to, ka Viņš pastāv tāpēc, ka ir redzams ar miesīgā ķermeņa acīm, nav nekāda pamata noliegt Dieva esamību. Protams, daudzi apgalvo, ka nav spējuši atklāt Dievu šajā pasaulē, taču jau pati doma par šādām spējam nav īpaši saprātīga. Tas ir tikpat neloģiski, kā iedomāties, ka mēs varam atrast mājas cēlēju, rūpīgi apskatot grīdu, sienas vai jumtu. Jo celtnieks nav paslēpies kādā mājas daļā. Viņš vienmēr ir ārpus sava radītā darba, stāvot tam pāri. Tāpat ir arī ar Dievu. “Dievs ir valdnieks pār visu pasauli .. Viņš [sēž] savā svētajā goda krēslā.. Zemes valdnieki pieder Dievam, Viņš ir cildens Savā varenībā” (Ps.47:8-9). Mēs nevaram izskaidrot pasaules esamību vai to, kā tā tiek uzturēta, ja vien neiedomājamies kādu visspēcīgu Varu, kas visu uztur un pārvalda. “Viņa neredzamās īpašības, tiklab Viņa mūžīgā vara, kā Viņa dievišķība, kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas Viņa darbos” (angļu valodā “lietās, ko Viņš radījis”) (Rom.1:20).

No tā izriet, ka galvenā skaidrā liecība par Dievu ir Viņa atklāšanās dabā, t. i., radītajā pasaulē. Otrs skaidrs pierādījums rodams cilvēka sirdsapziņas balsī. Visur pasaulē cilvēkā jaušama izpratne par atšķirībām starp labo un ļauno, pareizo un nepareizo, kā arī starp patieso un nepatieso. Šī liecība par to, kas ir labs, bieži izrādās spēcīgāka par radītajās lietās novēroto.

Ikvienai pasaules tautai ir savi izteikti vai mazāk izteikti priekštati par to, kas pareizs un kas nepareizs. Pat tad, ja tās ir maldu varā vai pagrimušas, šie priekšstati noteikti pastāv. Lai arī kā dažādās pasaules tautās to nedēvētu, saskaņā ar kristīgo mācību šos priekšstatus sauc par cilvēka sirdsapziņu. Ja nebūtu šādas labā un ļaunā, pareizā un nepareizā izpratnes, cilvēks nevarētu pastāvēt.

Dažkārt ir acīmredzams, ka no tā, ko Dievs cilvēkā ir radījis, gandrīz nekas nav atlicis. Šādos gadījumos mēs redzam, ka patiesība un taisnīgums ļaužu vidū nav cieņā. Tomēr šīs īpašības pastāv, lai arī nelielā mērā, un tas palīdz tautām sadzīvot. Arī tajās valstīs, kur bezdievība jeb ateisms tautā ir pasludināts par pamatprincipu, vadoņi daudz runā par “patiesību” un “godīgumu”, šīs īpašības pieprasot arī no saviem pilsoņiem. Kur tad meklējami patiesības un godīguma avoti?