Glābšanas stunda

Dīvainā nenoteiktība, kas iezīmē Epifānijas svētkus, ir tik pat sena kā svētki paši. Noteikti zināms, ka jau ilgu laiku, vēl pirms sāka svinēt Ziemassvētkus, Austrumu un Rietumzemju baznīcās Epifānija bija lielākā svētku diena ziemas pusgadā.

Tās izcelšanās ir miglaina. Zināms, ka šīs dienas pārdomas bija veltītas četriem dažādiem notikumiem: Kristus dzimšanai, Kristus kristībām, kāzām Kānā un tam, ka ieradās gudrie magi no Austrumiem.

Lai kā tas būtu, kopš IV gadsimta baznīca no šiem svētkiem ir izņēmusi Kristus dzimšanas pieminēšanu.

Bija liela nozīme tam, ka Kristus dzimšanas dienas svinēšana tika atdalīta no Kristus kristību dienas. Austrumos gnostiskajos un hermētiskajos grupējumos bija radies uzskats, ka patiesībā tikai kristību diena ir Kristus kā Dieva Dēla dzimšanas diena.

Bet tajā bija ieslēpta bīstamu maldu iespēja, proti, tas, ka tiktu noniecināts tas, ka Dievs nāca miesā. Ja nu Dievs cilvēku Jēzu kristībās būtu pieņēmis kā savu Dēlu, tad mēs būtu neatpestīti. Bet ja Jēzus ir Dieva Dēls, kas jau no paša sākuma ir pieņēmis mūsu pašu miesu un asinis un dzīvo, kurš vienīgais ir patiess Dievs un patiess cilvēks, tad vienīgi Viņš var mums palīdzēt, un tad patiešām līdz ar Viņa dzimšanu ir “situsi mūsu glābšanas stunda”, tad Kristus dzimšana ir visu cilvēku glābšana.