Dievkalpojuma mērķis

Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” [Lk.18:9-14]

Mīļie draugi! Dzirdētajā līdzība Jēzus runā par kaut ko mums ļoti labi zināmu. Pievērsīsim uzmanību vārdiem “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt.”

Kad mēs ejam uz baznīcu, lai lūgtu Dievu?

Mēs dodamies uz dievkalpojumu. Tieši par to Jēzus runā šajā līdzībā. Mēs gan nezinām vai darbība notiek kādā ikdienas lūgšanu stundu laikā, vai arī kādā lielākā dievkalpojumā svētku laikā. Mēs nezinām, vai tur ir vēl kādi cilvēki, bet tam nav izšķirošas nozīmes. Te ir runa par būtisko dievkalpojumā. Tā kā arī mēs esam atnākuši uz dievkalpojumu, tad varam jautāt – kāpēc mēs esam atnākuši uz dievkalpojumu? Kāds ir dievkalpojuma mērķis?

Lai rastu atbildi ir jāuzdod viens papildjautājums, kas rodas lasot šo līdzību, proti, Kas ir svarīgāk? Kādi mēs atnākam uz dievkalpojumu, vai kādi mēs aizejam?

Tātad, kas ir svarīgāk, kādi mēs atnākam, vai kādi mēs aizejam?

Runājot par to, Jēzus lieto spilgtus pretstatus no Sava laika sabiedrības – farizeju un muitnieku.

Farizejs bija reliģiskais fanātiķis, kas dedzīgi studēja Rakstus, pilda vecajo likumus un regulāri apmeklē dievkalpojumus. Desmitas tiesas došana un regulāra gavēšana nebūt nav viss, ko dara farizejs. Jēzus neiedziļinās visos sīkumos. Vienkārši pieminot vārdu farizejs ļaudis jau tūdaļ saprata, ka runa ir par ticīgu, dedzīgu, taisnu vīru. Viņš patiesi ir taisns un centīgs. Arī laicīgajā dzīvē viņš ir turīgs pilsonis. Farizeji laicīgu svētību uzskatīja par Dieva labvēlības zīmi. Par šādu svētību ir jāpateicas Dievam!

Savukārt muitnieks ir atkritis no izredzētās tautas un bija Romas impērijas (Palestīnas okupantu) ierēdnis. Nu līdzīgi kā čekists-latvietis, nesenā pagātnē. Viņš nav patīkams cilvēks. Muitnieks to apliecina ar savu dzīvi. Viņš dara nožēlojamu darbu un pieviļ cilvēkus. Piemēram, Lūka raksta par kādu muitnieku Caķeju (Lk.19), kurš atzīst Jēzum, ka ir izspiedis ļaudīm mantu. Uz templi muitnieks līdz šim labākajā gadījumā bija devies. lai mainītu naudu pret tempļa monētām.

Bet nu abi šie vīri ir atnākuši uz templi ar noteiktu mērķi – lūgt Dievu.

Farizejam tā ir ikdiena. Muitniekam tā ir viena no retajām reizēm. Droši vien muitnieks ir saņēmies pēc ilgstošām diskusijām ar sevi, un atmetis visas atrunas.

Farizejs nostājas droši un pārliecinoši. Viņš izskatās pietiekoši pašapmierināts. Viņš lūdz pie sevis. Ko tad lūdz farizejs? „es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.” Farizejam ir pietiekama pašapziņa. Šeit mēs pamanām, ka farizejs skatās uz citiem cilvēkiem un to grēkiem, un salīdzina sevi ar tiem. Un tāds viņš nav. Viņš ir labāks. Un to apstiprinās katrs, kas viņu pazīst. Farizejs nevēlas būt kā citi cilvēki, kuriem ir ko nožēlot. Bet kas notiktu, ja viņš par mērauklu ņemtu nevis citus cilvēkus, bet Dieva baušļus?

Tālāk farizejs saka: „Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.„ Vai tas ir slikti? Protams nē. Desmito tiesu dot nav slikti. Tāpat arī gavēt nav aizliegts. Bet vai uz to ir jāpaļaujas? Apustulis Pāvils saka: „Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.” (1.Kor.13:3) Lūk, farizejs var dot ne tikai desmito tiesu, viņš var izdalīt visu savu mantu nabagiem. Viņš var gavēdams nomirt badā, bet tas neko nepalīdz, ja viņam nav mīlestības. Ja viņam nav tās mīlestības, ko Dievs ir atklājis savā Dēlā Jēzū Kristū grēciniekiem.

Farizeja paļāvība ir uz viņa pilno spaini, ko viņš ir atstiepis uz templi Dievam. Viņš neko nevēlas saņemt no Dieva. Viņš tikai pateicas, ka nav tāds kā citi, proti, grēcinieks. Lai gan viņš ņemaz nesaprot, ko nozīmē būt taisnam vai grēciniekam.

Bet ko dara muitnieks? Viņš nostājas iztālēm, un neiedrošinās pacelt acis.

Kāpēc? Muitnieks nāk Dieva priekšā tāds kāds viņš ir un arī tāds, kādu viņu ierauga farizejs. Viņš ir grēcinieks. „Ja sakām, ka mums nav grēka,” brīdina apustulis Jānis, „tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.” (1.Jņ.1:8) Uz ko lai muitnieks paļaujas? Viņam nav farizeja darbu. Viņš apzinās kādus Dievs mūs redz. Tieši tāpēc viņš paliek stāvot iztālēm, nepaceļ savas acis, sit pa krūtīm. Tomēr ir viena svarīgāka lieta, ko muitnieks ir atzinis. Viņš zin uz ko paļauties. Uz ko? … Uz Jēzu Kristu. Grēcinieks drīkst nāk Dieva priekšā, nevis tāpēc, ka viņš ir grēcinieks, bet tāpēc, ka Jēzus Kristus nāve ir izdeldējusi grēkus. Pateicoties grēcinieku Pestītājam grēcinieks var nākt Dieva priekšā. Pateicoties Jēzum Kristum arī mēs varam nāk, un pēc tam doties mājās. Tāpēc muitnieks kopā ar pravieti Daniēlu apliecina: „Jo mēs zemojamies Tava vaiga priekšā ar savām lūgšanām, balstīdamies ne uz savu taisnību, bet cerēdami un paļaudamies uz Tavu lielo žēlastību.” (Dan.9:18) Proti, viņš paļaujas uz lielo Dieva žēlastību, tas ir, uz Jēzu Kristu. Jo Jēzus Kristus nopelna dēļ mēs esam aicināti pieiet „bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā” kā to apliecina Vēstules ebrejiem autors. (Ebr.4:16)

To arī mēs luterāņi līdz ar Daniēlu, muitnieku Augsburgas ticības apliecībā 4.artikulā „Par taisnošanu” kopā ar mūsu ticības tēviem apliecinām: „ka cilvēki nevar tapt taisnoti Dieva priekšā saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet tie bez jebkāda nopelna top taisnoti Kristus dēļ ticībā, kad tie tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kurš ar savu nāvi gandarījis par mūsu grēkiem”

Redziet, līdzība par diviem grēciniekiem – farizeju un muitnieku. Tā palīdz atbildēt uz jautājumu – Kas ir svarīgāk? Kādi mēs atnākam uz dievkalpojumu, vai kādi mēs aizejam? Un proti, no tā, kādi mēs atnākam uz dievkalpojumu, ir atkarīgs, kādi mēs aiziesim.

Ja mēs atnāksim paļaujoties uz sevi un apliecinot sevi mēs aiziesim tādi, kādi atnācām, ja paļaujoties uz Jēzu Kristu un apliecinot Viņu par grēcinieku Pestītāju, tad – kā liecina Jēzus [par muitnieku] – viņš nogāja savās mājās taisnots. (Lk.18:14)

Tā ir atbilde galvenajam jautājumam. Dievkalpojuma mērķis ir, lai mēs mājās aizietu taisnoti. Šodienas dievkalpojuma mērķis ir, lai mēs izietu pa šīm durvīm taisnoti.

Kā lai mēs to panākam, un ko nozīmē paļauties uz Jēzu Kristu? Vai tas panākams tēlojot muitnieku, vai uzvedoties kā muitniekam? Nekādā ziņā. Te nav jānopūlas ar mūsu darbiem, kā farizejam. Nevis ir jāuzvedas kā muitniekam, bet jāizdibina, kāpēc muitnieks tā uzvedas. Būt taisnotam nozīmē, ka mēs grēcinieki, saņemam visu, ko grēcinieku Glābējs Jēzus Kristus mums dāvā.

Novērtēsim lielo Dieva žēlastību, ka mums ir dievkalpojums. Tas iesākas ar grēksūdzi. Tālāk tiek pārdomāts Dieva Vārds sprediķī. Mēs varam apliecināt visi kopā ticību Dievam. Mēs tiekam mierināti un stiprināti ar Dieva apsolījumiem atceroties savu Kristību, saņemot grēku piedošanu un Svēto Vakarēdienu. Tas viss tiek dāvāts jums, jo dievkalpojumā Dievs kalpo jums ar ar Vārdu un Sakramentiem, jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.”

Dievam vien lai ir gods šodien un mūžīgi mūžos. Āmen!