359. Kas ir necienīgs Vakarēdiena baudītājs?


10. post Trinitatis svētdienā: Garīgi padomi baznīcas vadībai

“Brāļi, es negribu, ka jūs esat neskaidrībā par garīgajām dāvanām. Jūs zināt, kā jūs, kad vēl bijāt pagāni, vilktin vilka pie mēmajiem elkiem. Tādēļ es jums saku: neviens, kas runā Dieva Garā, neteiks: nolādēts lai ir Jēzus, – un neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā. Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars; ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs; ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem. Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību. Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu kā gribēdams.” [1.Kor.12:1-11]

Šī vēstule runā par garīgām lietām, galvenokārt saistībā ar sludināšanas amatu un baznīcas vadību. Sv. Pāvils mudina, lai ikviens, kas atrodas šādā amatā, to pildīdams, izmantotu saņemtās dāvanas citu labā un kalpotu ar tām baznīcas vienotībai un celšanai. Vislielākā apgrēcība, visneglītākā lieta kristietībā ir tā, ka mēs nespējam iztikt bez šķelšanās un novirzienu veidošanas. To darīdami, mēs īpaši saniknojam šīs pasaules gudrākos un labākos cilvēkus; viņi kliedz: jā, ja mācība būtu pareiza, tad jau jūs to vienprātīgi atzītu. Bet tagad jūs plēšaties savā starpā, ienīstat un apskaužat cits citu. Jo, lai gan pašai pasaulei ir milzīgs baļķis acī, tā tomēr nespēj netiesāt mūs mūsu skabargas dēļ; tiesādama mūs, pasaule pati cenšas izskatīties labāka, izlikties šķīsta un skaista.

To nu mēs nespējam novērst. “Novirzieniem arī jābūt,” saka Sv. Pāvils 1. Kor. 11:19, “lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie.” Kur ir Dieva vārds, tur velns ar saviem novirzieniem arvien ceļ savu krogu un priekamāju līdzās Dieva namam un Viņa baznīcai. Tā velns ir rīkojies jau iesākumā – paradīzē un Ādama namā; tā viņš vienmēr ir turpinājis un turpinās darīt joprojām. Ja nu kāds to uzskata par piedauzību vai, šādas lietas redzēdams, steigšus sāk tiesāt un spriež, ka šajā vietā nav baznīcas, – tāds cilvēks galu galā pats pazaudēs gan baznīcu, gan Kristu. Jo nekur neatradīsi baznīcu tik tīrā un nevainojamā veidā – pilnīgā vienprātībā, bez mazākās nevienprātības mācībā, ticībā vai dzīvē.

To Sv. Pāvils pieredzējis skaistajā, slavenajā Ahajas zemes baznīcā Korintā; šo baznīcu apustulis pats bija dibinājis un tajā mācījis divus gadus. Taču drīz vien pēc Sv. Pāvila aizceļošanas Korintas kristieši sāka zaudēt vienprātību un strīdēties. Par iemeslu strīdam kalpoja sludinātāji, kam korintieši pieķērās kā cilvēkiem; cits turējās pie Pāvila, cits – pie Pētera vai Apolla utt. Apustuļu mācība gan bija pareiza un vienprātīga, tomēr, tā kā vienam vai otram bija vairāk vai citādas dāvanas, labākas runas dotības, lielāka cieņa cilvēku vidū, – atradās ļaudis, kas gribēja sekot tikai šim vienam sludinātājam. Savukārt, ja kādam no sludinātājiem bija dotas īpašas dāvanas vai amats, viņš vēlējās būt ievērojamāks un labāks nekā citi. Tam neizbēgami sekoja nevienprātība un šķelšanās, naids, ķildas un skaudība, kas arvien rada baznīcai lielus zaudējumus un noved pie tās panīkuma.

Tādēļ nepieciešams, cik vien iespējams, pretoties šai nelaimei, lai arī pilnīgi to novērst un izskaust nekad neizdosies. Ja neviens negribētu tai pretoties, velns gūtu virsroku un baznīcā vairs nebūtu nekā cita kā tikai nesaskaņas; bet tur, kur kristieši stājas velnam pretī, Dievs dod savu žēlastību un svētību, ka šī cīņa tomēr nes augļus un viss vēršas uz labu. Un pat tad, ja neko nebūtu iespējams panākt, uzticīgiem sludinātājiem neklājas klusēt – ja tie negrib būt slinki derētie gani, kas, ieraudzījuši vilku, bēg (Jņ. 10:12).

Sv. Pāvils šajā tekstā sāk ar sludināšanu par garīgām dāvanām un pamāca, kā pret tām jāizturas – tādēļ ka, jo lielākas un skaistākas ir šīs dāvanas, jo vairāk miesa un asinis tiecas pēc sava goda un cenšas radīt novirzienus. Ja kāds labi saprot un var izskaidrot Rakstus vai arī spēj darīt brīnumus utt., viņš uzreiz iedomājas, ka ir īpaši labs un ka visiem pārējiem vajadzētu viņu slavēt un viņam vien sekot veseliem pulkiem; tāds skolotājs uzskata, ka neviens nav cienīgs stāties viņam līdzās – viņš grib radīt savu, atšķirīgu mācību, itin kā tā nestu ko labāku nekā viss, ko mācījuši citi – visi tie, kuri nav gluži nekas vai vismaz ir nenozīmīgāki, salīdzinot ar viņu.

Tā arī šajos laikos ir noticis un vēl aizvien notiek ar mūsu Evaņģēliju – pēc tam, kad tas ar Dieva žēlastību atkal celts gaismā, rādījis ļaudīm pareizo ceļu un darījis tos vienprātīgus. Nu velns nav varējis rimties; viņam ir vajadzējis uzsūtīt mums savus sektantu salašņas un sakūdīt stūrgalvīgos prātus, kas grib tikt slavēti kā krietni ļaudis, apveltīti ar diženu garu, spējīgi rakstīt un izskaidrot Rakstus – labāk nekā visi pārējie. Šie stūrgalvji (tiklīdz apguvuši kaut ko no mūsu mācības) apgalvo, ka mūsu Evaņģēlijs gan esot labs iesākums, kas darījis mācību nedaudz skaidrāku, taču ar to vien nepietiekot – nu vajagot ķerties pie augstākām lietām un sasniegt ko vairāk. Bet viņi ar savu mācību taču nevar likt citu pamatu – kā Sv. Pāvils saka 1. Kor. 3:11 –, nedz mācīt citu Kristu kā vien to, ko māca Evaņģēlijs. Tieši tas, ka viņu nodoms ir mācīt ko augstāku un lielāku nekā Evaņģēlijs, kļūst par šķērsli pareizai mācībai un ļauj to atkal sagrozīt; jo viņi neturpina celt, bet cenšas sašķobīt un izpostīt pašus pamatus, no jauna vezdami cilvēkus maldos un aklumā. Tādēļ Sv. Pāvils pievieno savai pamācībai šādus vārdus:

“Jūs zināt, kā jūs, kad vēl bijāt pagāni, vilktin vilka pie mēmajiem elkiem.”

Ar šiem vārdiem apustulis atgādina, kas viņa klausītāji ir bijuši agrāk – pirms tie ir kļuvuši kristieši; tas sacīts tādēļ, lai viņi atcerētos, ka visas dāvanas, ko tie saņēmuši, nav nākušas no viņiem pašiem, nedz iegūtas viņu cienīguma dēļ; tādēļ viņiem neklājas kļūt lepniem, nedz ķildoties un šķelties šo dāvanu dēļ. Nevienam nav iemesla apgalvot, ka viņš var baznīcā mācīt vai iedibināt ko citu vai labāku; vienlaikus apustulis aizrāda tiem, kas dusmojas, redzēdami kristiešu nevienprātību.

Mīļie, atcerieties jūs visi – viņš grib sacīt –, kas bijāt agrāk, pirms nācāt pie Kristus? Tikai akli pagāni, kam nebija Dieva atziņas; jūs ļāvāt sevi vazāt aiz deguna ikvienam, kurš kaut ko sacīja par Dievu; visa jūsu dzīve nebija nekas cits kā šķelšanās pārņemta dievkalpošana. Kur vien palūkojāties, tur atradāt paši sev elkus; tā klājās ikvienam no jums, pat šūpulī guļošam bērnam, kas vēl zīž mātes pienu. Sv. Augustīns stāsta, ka Romas pilsētai vien bijis vairāk nekā četrsimt dievu; tur pat ir uzcelts templis visiem pasaules dieviem – Panteons, kas Romā atrodams vēl šodien. Turp jūs skrējāt veseliem bariem; tur upurējāt, lūdzāt un saistījāt savas sirdis pie mēmiem elkiem, kas nespēja jūs ne mācīt, ne mierināt, ne dot jums padomu vai palīdzēt; jūsu elki jums nedeva neko vairāk kā vien to, ka viņu dēļ bijāt akla, nožēlojama, sašķelta un nomocīta tauta. Jūs nespējāt paglābties no maldiem, un ikviens varēja jūs saplosīt, kā vilki saplosa nelaimīgas, izklīdinātas avis.

Bet tagad esat aicināti projām no šīs daudzveidīgās elku kalpošanas – vienā vienīgā patiesā kalpošanā Dievam; jūs esat apgaismoti ar Dieva vārdu, turklāt Kristū jums dotas tik lielas, brīnišķīgas dāvanas, Rakstu izpratne, dažādas valodas un brīnumu darbi, kādus pasaule nav piedzīvojusi un nekad nespētu paveikt. Tas viss ļauj skaidri redzēt un saprast, ka jums ir patiesais Dievs, kas atšķirībā no mēmajiem elkiem neļauj jums maldīties apkārt bez Dieva vārda, nedz sekot jūsu pašu iedomām. Viņš runā ar jums kā dzīvs Dievs – lai jūs zinātu, ko no Viņa gaidīt; Viņš dara jūsu vidū savu darbu – arī publiski un redzamā veidā. Tādēļ jums neklājas šķelties un nošķirties citam no cita, kā to dara pagāni – lai jūsu vidū nenotiktu tas, ko redzat notiekam lielajā Bābelē – šīs pasaules sajukums un šķelšanās, kur neviens nevar saprasties ar otru, kur katrs skrien pie sava elka un ikviens grib būt labākais. Jūs zināt, ka jums visiem ir viens patiess Dievs un Dieva vārds, tādēļ jums jāturas kopā – vienā ticībā un vienprātībā, nevis jānošķiras citam no cita, itin kā jums būtu katram savs Dievs, ticība, Kristība, Gars un pestīšana.

Ar šiem vārdiem Sv. Pāvils aizskar lielos gudriniekus un bezkaunīgos kristiešu skabargu meklētājus, tāpat arī visus pārējos novirzienu veidotājus, sacīdams: jūs “vilktin vilka pie mēmajiem elkiem”. Apustulis aizrāda tiem, kas, ieraudzījuši kādu trūkumu vai šķelšanos un nevienprātību, nekavējoties sāk tiesāt un nopelt baznīcas mācību un dzīvi. Viņi taču paši savām acīm redz, ka baznīcai ir skaidrais Dieva vārds, Kristus atziņa, izpratne par Dieva gribu un Viņa žēlastību, īsts sirdsapziņas mierinājums visās bēdās, tāpat arī skaidri redzami Svētā Gara darbi. Nelaikā dzimušie pašmāju gudrinieki par šīm lietām neko nezinātu sacīt, ja nebūtu to visu redzējuši atklājamies kristiešu pulciņā, kam dots Dieva vārds un Svētā Gara dāvanas.

Jo arī viņi (un visvairāk tieši viņi) ir bijuši tie, kuri ļāvuši sevi vazāt aiz deguna, gājuši turp, uz kurieni tikuši vesti, un uzskatījuši par brīnišķīgu visu, kas viņiem mācīts un sludināts par to, kā kalpot Dievam; viņi paši nav bijuši nekas cits kā mēmo elku kalpi, kuriem nav ne Dieva vārda, ne ticības apliecinājuma vai īstu darbu. Katrs ticējis un dzīvojis tā, kā pats bija izdomājis, vai tā, kā citi cilvēki uzskata par labu un pareizu; un neviens nav varējis mācīt ko noteiktu un paliekošu – ko tādu, kas dotu mieru sirdij, ļautu tai rast drošu pamatu un pastāvēt; visi ir skraidījuši šurpu un turpu, sekodami katram, kas izdomājis kādu jaunu kalpošanu un labu mācību.

Tā nu pasaulei jau kopš iesākuma arvien ir bijuši mēmi elki un neskaitāms daudzums dažādu dievkalpojuma veidu, ko izdomājuši un iedibinājuši paši cilvēki; viņi ir pielūguši bezgala daudz dievu, darinājuši to tēlus un piedēvējuši tiem dievišķu godu, kaut arī šie dievi nekad nav bijuši dzīvi. Un galu galā ļaudis sāka pielūgt pat dažādu nelaimju un sērgu vārdus, jā, pat utis, sīpolus un ķiplokus. Un tomēr, piekopdami visu šo elku kalpošanu (kas viņiem pašiem šķita liels svētums) un upurēdami katrs savam elkam, tie nekad nav varējuši zināt, nedz apgalvot, ka elks tos uzklausa un grib palīdzēt; jo visā šajā kalpošanā nebija Dieva vārda, nedz Viņa gribas vai darbu liecības, bet tikai nožēlojami cilvēka iedomu murgi un maldi, kuri radījuši visus pašizdomātos elkus.

Ko gan mēs esam darījuši līdz šim, atrazdamies pāvestības varā (palūkosimies paši uz sevi)! Kā ļāvām sevi vadīt katram, kas vien pieminēja Dieva un svēto vārdus! Arī es pats biju dievbijīgs mūks un priesteris, ik dienas noturēju misi, pielūgdams Sv. Barbaru, Annu, Kristofu un citus svētos – vēl vairāk, nekā bija atzīmēts kalendārā; bet neviens taču nezināja, kas bijuši visi šie cilvēki. To darīju tādēļ, ka neko nezināju par Kristu – man nebija zināms, ko no Viņa gaidīt un kur meklēt mierinājumu; es baidījos no Kristus kā no paša velna – itin kā Viņš būtu nevis mans Pestītājs, bet tikai un vienīgi bargs Soģis. Un cik daudz pāvestībā bija apkaunojošas svētceļošanas un vēršanās pie patiesi mirušiem, koka un akmens elkiem – pie Marijas un svēto tēliem, pie kapiem un mirušo kājām – pie lietām, kas tika dēvētas par svētumiem! Tā visa bija atklāta krāpšana, ko izdomājuši nekaunīgi nelieši; un tomēr pāvests un bīskapi šādus darbus atbalstīja, dodami par tiem grēku atlaidas.

Un cik daudz jaunu svēto, brālību, Marijas rožukroņu, Marijas psalmu ik dienas izdomāja mūki! Īsi sakot, visam, ko bija izsapņojis kāds mūks, vajadzēja kļūt par īpašu dievkalpojumu, un nevienam neienāca prātā pavaicāt, vai par kādu no šīm lietām runā Dieva vārds. Turklāt, to visu darīdami, mēs nezinājām, vai mūsu kalpošana Dievam ir tīkama vai nav. Kas gan tas viss bija, ja ne mēmu elku pielūgšana dzīvā Dieva vietā; šie elki nespēja ar mums runāt, nedz dot drošu izpratni un mierinājumu – tie arvien atstāja cilvēku mūžīgu šaubu postošajā varā.

Lai slava Dievam! – saka Sv. Pāvils – mums nav šādu mēmu elku, un mēs arī negribam, lai tie mums būtu. Jo mums ir dzīvs Dievs, kas runā un dod savu skaidro un noteikto vārdu; mēs zinām, ko Viņš par mums domā un ko varam no Viņa gaidīt, proti: ka caur ticību Kristum saņemam grēku piedošanu un kļūstam par Viņa mīļajiem bērniem. Par zīmi tam visam mums dota Kristība un Sakraments, Svētā Gara amats un dāvanas, ar ko Viņš paveic savu darbu mūsu sirdīs. Mēs arī zinām, ka mūsu darbi un dzīve šajā Kristus ticībā ir Dievam tīkami; ja izsūdzam Viņam savus trūkumus un nespēku un piesaucam Viņu, tad Viņš mūs uzklausīs un mums palīdzēs.

Ja sirdīs ir šāda izpratne un ticība, saglabāsies arī vienprātība un neviens neļaus, lai kāds viņu pievērstu kādai no dažādajām mēmo elku mācībām. Nevienprātības, šķelšanās un sektu rašanās ir droša zīme, ka tie, kas rada šķelšanos, neievēro vai īsti neizprot skaidro, pareizo mācību un ir gatavi sekot katram mācības vējam – kā Sv. Pāvils saka Ef. 4:14 –, ļaudami sevi svaidīt šurpu turpu. Tā notiek ar šiem gudriniekiem, kas nolād baznīcu un tās mācību, lai radītu baznīcā šķelšanos. To darīdami, viņi parāda, ka tiem pašiem nav pareizas, vienprātīgas, skaidras mācības – viņiem arī nav nekā cita, ko parādīt; viņi negrib redzēt, ka tur, kur nav patiesās mācības, ir tikai aklums, sašķeltība un panīkums – liels daudzums dažādu maldu un sektu, kuras nekad nevar būt vienprātīgas, jo katra grib būt labāka nekā citas. Tā tas līdz šim ir bijis ar dažādajiem mūku bariem – pāvesta un viņa dieva, velna, svētajiem, kas nekad nav varējuši saglabāt vienprātību. Katrs gāja savu ceļu un kalpoja savā veidā, gribēdams būt svētāks par citiem; tomēr pāvests to visu atbalstīja un deva tiem savas grēku atlaidas. Es nemaz negribu runāt par visu pārējo nevienprātību, kas valdīja pāvestībā, klosteros, draudzēs un it visur, kur klosteriem bija kāda ietekme; tie arvien ir ķildojušies, bez mitas strīdējušies un plēsušies savā starpā. Un citādi jau nevar būt, ja svētums un kalpošana Dievam tiek pamatota ārējos, pašizdomātos darbos un kalpošanas veidos; ikviens taču grib būt tas īstais un pareizais, un katram patīk tas, ko izdomājis viņš pats; te nu nekādi nevar rasties vienprātība jautājumā par to, kas ir tas īstais un labākais.

Sv. Pāvils saka: jūs tagad esat atbrīvoti no visas šīs šķelšanās un elku kalpošanas un zināt, ka jums dots patiesais Dieva vārds un ticība; jūs pielūdzat vienu Dievu un Kungu, esat saņēmuši vienādu žēlastību, vienu un to pašu Garu un pestīšanu, tā ka jums nav jāmeklē, nedz jāuzsāk citi ceļi vai kalpošanas veidi kā kaut kas tāds, kas vajadzīgs jūsu pestīšanai: nav nepieciešams valkāt baltas vai pelēkas kapuces, ēst vai neēst vienu vai otru ēdienu, pieskarties vai nepieskarties kādām lietām; jūsu vienotību Kristū nevar izjaukt dažādu ārēju darbu, personu, amatu vai kārtu atšķirības. Tādēļ jums jādomā, kā palikt šajā vienotībā un cieši pie tās turēties. Lai agrākie zaudējumi māca jums turpmāk būt gudriem un uzmanīties, ka neļaujat sevi atkal novērst no vienprātīgās, drošās izpratnes un ticības un ievest atpakaļ līdzšinējā aklumā. Tas ar jums noteikti notiktu, ja jūs aizmirstu saņemto žēlastību un vairāk par Svētā Gara doto mācību un dāvanām meklētu paši savu godu un slavu, sākdami nicināt cits citu, itin kā jums būtu nevis visiem viens, bet katram savs Dievs, Kristus un Gars. To, ko Dievs dod, Viņš taču dod visiem vienādi, tā ka nevienam nevar būt cita vai labāka Kristība, Evaņģēlijs utt. nekā citiem. Īsi sakot: visiem ir jāpaliek vienā vienīgajā Kristū – citādi jums nebūs ne Kristus, ne Dieva un Svētā Gara, ne žēlastības, ne pestīšanas, – kā tālāk lasām.

“Tādēļ es jums saku: neviens, kas runā Dieva Garā, neteiks: nolādēts lai ir Jēzus, – un neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā.”

Kādēļ gribat radīt atšķirības un šķelšanos baznīcas mācībā un ticībā, kas pamatojas vienā vienīgajā Kristū? Jums taču jābūt vienotiem (ja esat īsti kristieši); jums visiem kopā, katram ar savu saņemto dāvanu pienākas Viņu slavēt. Kas neuzskata Viņu par Kungu, tam nav un nevar būt Svētā Gara – kur nu vēl tam, kurš Viņu nolād! Ja noliedzat un atceļat pašu pamatu, tiek atcelts arī viss pārējais – tad nav vairs ne Dieva, ne Gara un nekam, ko apgalvojat, mācāt vai darāt, vairs nav nekādas nozīmes. Tas jums jāzina, un tā varat novērtēt paši sevi; viens no diviem: vai nu jūs esat uzņēmuši Kristu un ticat Viņam, teikdami un slavēdami Viņu kā vienīgo Kungu, vai arī – nolādat Viņu; te vidusceļa nav. Tādēļ nav grūti izvērtēt katru, kam amats ļauj runāt kristiešu vidū, un nav jārada novirzieni, nedz jākrīt šaubu varā viena vai otra sludinātāja dēļ, mēģinot noteikt, kurš cilvēks vai kuram dotās dāvanas pelnījušas lielāku ievērību. Ir jāklausās viņa sludināšanā un jāievēro šī galvenā lieta – ko un kā viņš saka un māca par Kristu. Ja sludinātājs runā Svētajā Garā, viņš nekādā ziņā nenolādēs Kristu, bet slavēs un cildinās Viņu; to darīdams, viņš nevar radīt šķelšanos, nedz kādus novirzienus. Bet, ja tā nav, tad vari droši secināt, ka šis sludinātājs nav godīgs un nerunā Dieva Garā.

Tā apustulis atspēko visu novirzienu lielību un lepošanos ar saņemtajiem amatiem vai dāvanām – to, ka viņi iedomājas esam Svētā Gara pilni un grib vienīgie sniegt ļaudīm pareizu mācību, itin kā Sv. Pāvils un pārējie apustuļi nekam nebūtu derīgi un visiem vajadzētu uzklausīt šos citus, augstākos “apustuļus” un turēties pie viņu Kristības, tāpat arī – ka būtu nepieciešams pacelties lielākos gara augstumos, jo nepietiekot tikai ar ticību, sakramentiem un sludināšanas amatu. Labi – Sv. Pāvils saka –, tu vari lielīties ar savu dižo garu, cik vien gribi; tomēr ir skaidrs, ka tas, kas runā Dieva Garā, nevar nolādēt Jēzu. Tas ir: nav svarīgi, vai tu lepojies ar Garu, bet ir svarīgi, ko tu domā un māci par Kristu, – vai tu Viņu zaimo un nolādi, vai slavē un apliecini kā savu Kungu. Ja ir redzams, ka tava mācība un sludināšana neved pie Kristus, bet izsaka kādus citus apgalvojumus, tomēr tu augstprātīgi lielies ar savu garu, – tad esi jau saņēmis spriedumu: tavs gars nav patiesais Svētais Gars, bet aplams melu gars, kas ir nevis jāuzklausa, bet jānolād un jāsūta elles bezdibenī; kā Sv. Pāvils saka Gal. 1:8: “Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu Evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!”

Jo apustuļa vārdi “nolādēt Jēzu” nozīmē nevis tikai Kristus vārda un Viņa personas atklātu zaimošanu un nolādēšanu – ar šādiem zaimotājiem Sv. Pāvils nemaz nerunātu, un korintieši patiesi arī negribētu tādi būt –, bet arī to, ka sludinātājs kristiešu vidū lepojas ar Svēto Garu, tomēr nesniedz pareizu mācību par Kristu kā mūsu pestīšanas pamatu, bet atstāj šo svarīgo lietu neievērotu, pats pēc sava prāta norādīdams uz kaut ko citu, turklāt apgalvodams, ka jaunā mācība nāk no Svētā Gara un ir svarīgāka vai labāka nekā parastā Evaņģēlija mācība. Faktiski un būtībā visi šādu jaunu mācību sludinātāji (kaut arī tie piesauc Kristus vārdu un lepojas ar to) nedara neko citu kā vien nolād, zaimo un lamā Kristu. Jo vai gan, nicinot Kristus vārdu un pasludinājumu, aizstājot to ar kādām citām lietām, it kā tās dotu iespēju iemantot Svēto Garu un mūžīgo dzīvību vai vismaz spētu šajā ziņā palīdzēt un noderēt, – vai tādējādi Kristus netiek apkaunots un noniecināts? Jā, kā Ebr. 6:6 un 10:29 sacīts, Kristus tiek vēlreiz sists krustā un Dieva Dēla asinis mīdītas kājām!

Kristus pats paskaidro Svētā Gara amatu un pasludinājumu, norādīdams, kas Tam baznīcā jāmāca un jāsaka; Jņ. 15:26 Kristus ir teicis: “.. Tas dos liecību par mani”; tāpat Jņ. 16:14: “Tas mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums to darīs zināmu.” Tātad Svētajam Garam jārunā šāda vienkārša valoda – Tam nav jāzina, nedz jāsludina nekas cits kā vienīgi Kristus. Bet, lai liecinātu par Kristu un celtu Viņu godā, ir jānovēršas no visām citām lietām, kas varētu Viņu aizēnot un atņemt Viņam godu. Tātad tas, kas sludina dažādas pašizdomātas lietas, nekādā ziņā nerunā Svētajā Garā – pat tad, ja ir saņēmis izcilas dāvanas un tiek saukts par skolotāju, bīskapu, pāvestu, koncilu, jā, kaut vai par apustuli vai eņģeli no debesīm. Tādi sludinātāji atradās korintiešu vidū, – tie negribēja sludināt vienīgi Kristu, bet pievērsās atsevišķiem apustuļiem un deva priekšroku kādai izcilai personībai – viens Kēfam, otrs Apollam, trešais Pāvilam utt. Tāpat rīkojas mūsu mūki, kas gan vārdos teic augstu slavu Jēzum, godā un cildina Viņu, tomēr pievieno arī savas melīgās pasakas un elkdievību; viņi sauc Mariju par Jēzus māti, Annu – par Viņa vecmāmiņu un Jēzus dēļ slavē arī viņas. Taču tieši ar šādām lietām Kristus tiek izrauts cilvēkam no sirds – jo gods, kas pienākas vienīgi Viņam, tiek piešķirts Marijai un svētajiem; ļaudis tiek mācīti piesaukt svētos kā starpniekus un aizlūdzējus, kuriem nāves stundā jāsargā mūs no velna utt. Tā ir mēmu elku celšana Kristus vietā (jo neviens svētais nekad nav mācījis šādas aplamības, kur nu vēl Dieva vārdā kas tāds varētu būt pavēlēts); tāda rīcība apkauno un nolād Kristu.

Šādi Kristu nolād pāvests ar visu savu sekotāju pulku, ko tas slavē kā kristīgo baznīcu, kurā noteikti jābūt Svētajam Garam, tādēļ it viss, ko tie nosaka un iedibina, esot jāievēro; neviens nevar viņus novērst no šīs pārliecības. Viņi lielās ar Garu, bet aiz šīs lielīšanās slēpjas vieni vienīgi lāsti – ne tikai pret Kristus personu, bet arī pret Viņa vārdu un sakramentiem. Jo viņi atklāti nolād un zaimo kā ķecerību Evaņģēlija mācību – ka grēku piedošanu iemantojam neatkarīgi no mūsu nopelniem, vienīgi Kristū; tāpat tie nolād arī pareizu Sakramenta lietojumu – saskaņā ar Kristus pavēli un Viņa iedibināto kārtību; viņi pat nonāvē ļaudis šo lietu dēļ. Īsi sakot, mūsu mācībā pāvests nevar nolādēt neko citu kā vien pašu Jēzu Kristu, kas ir šīs mācības pamats un galvenā daļa – savā vārdā un Sakramentā. Citi novirzieni, kā, piemēram, pārkristītāji un viņiem līdzīgie, rīkojas tāpat: arī viņi zaimo un apkauno Kristību un Kristus Sakramentu, apgalvodami, ka sludinātais vārds un Sakraments nespējot palīdzēt dvēselei un to spējot darīt vienīgi Gars. Te tavu ticību stiprinās skaidrā un noteiktā liecība, ka šie pāvesta un visi citi novirzieni ir nevis Kristus baznīca – kā tie sevi lielīdamies dēvē –, bet nolādētu velna sekotāju pulks; jo patiesā baznīca, dievbijīgā Kristus līgava, nekādā ziņā nevarētu nolādēt Kristu, nedz vajāt Viņa vārdu. Un, lai arī velna sekotāji daudz lielās ar Kristu – kā to arvien darījuši viltus apustuļi –, nevienam nav jāatzīst viņi par īstajiem Kristus un Viņa apustuļu mācekļiem – pat tad, ja daži no tiem redzējuši Kristu paši savām acīm. Jo pats Kristus Mt. 24:5, 24 mūs brīdinājis, sacīdams par šādiem ļaudīm: “.. daudzi nāks manā vārdā .. un darīs .. zīmes un brīnumus..”, un Mt. 7:21: “Ne ikkatrs, kas uz mani saka: Kungs! Kungs! – ieies debesu valstībā..”.

Tieši to izsaka arī tālākie Sv. Pāvila vārdi: “.. neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, – kā vien Svētajā Garā.” Jo teikt: “Kungs ir Jēzus”, – nozīmē atzīt sevi par Viņa kalpu un rūpēties tikai par Viņa godu, kā to dara kalps, kas nāk, sava Kunga sūtīts, un ir saņēmis Viņa vārdu un pavēli. Šeit apustulis runā visupirms par amatu, kas sludina Kristu un ir saņēmis Viņa pavēli; kur šāds amats tiek pildīts, norādot uz Kristu (kā Kungu), tur noteikti sludina pats Svētais Gars – pat tad, ja cilvēkam, kam šāds amats uzticēts, pašam nav Svētā Gara; jo šis ir Svētā Gara amats, kuram starpnieki nav vajadzīgi. Un te nav vietas liekulībai, nedz blēdībai – ja gribi būt pārliecināts, ka esi Kristus sludinātājs vai apustulis un māci Viņa vārdu, tev jārīkojas godīgi un krietni, bet tas nav izdarāms citādi kā vien caur Svēto Garu.

Tāpat arī tas, ka ikviens kristietis, dzīvodams savā kārtā un darīdams savu darbu, ar vislielāko nopietnību sauc Kristu par Kungu, tas ir, ar visu savu dzīvi kalpo Viņam, nevar notikt citādi kā vien Svētajā Garā. Ja kāds vēlas, var mēģināt kaut vienu dienu nodzīvot tā, ka no rīta līdz pat vakaram ik brīdi varētu droši sacīt, ka visu ir darījis kā Dieva un Kristus kalps. Jautā pats savai sirdij, vai tad, kad tu sludini vai klausies sprediķi, kristī bērnu vai stāvi līdzās kristāmajam, pildi savas kārtas vai amata pienākumu, tava sirds tic un nešaubīgi (nevis liekuļojot vai ieraduma dēļ) var lepoties un, ja vajadzīgs, pat mirt, apliecinot, ka ar visiem šiem darbiem tu kalpo Kristum un dari to, kas Viņam tīkams? Jo tieši to nozīmē saukt Kristu par Kungu. Tu noteikti jutīsi, ka tava sirds šādās lietās itin bieži ir nemierīga un šaubās.

Pāvestība mums šeit radījusi gandrīz nepārvaramus šķēršļus, biedēdama mūs ar savu nolādēto šaubu mācību, tā ka neviens nevarēja un neuzdrīkstējās sacīt: es zinu, ka esmu Kristus kalps, un Viņam patīk tas, ko es daru. Mēs ar savu miesu un asinīm esam pārāk vāji, lai drīkstētu ar lepnumu sacīt tādus vārdus – te nepieciešams Svētais Gars; jo mūsu pašu sirds un prāts kliedz pretī: ak, es esmu tik ļauns un necienīgs! Kā gan es varētu būt tik lepns un pārdrošs, ka uzdrīkstētos lepoties un saukt sevi par Jēzus Kristus kalpu? Jā, ja es būtu tik svēts kā Sv. Pēteris, Sv. Pāvils…

Es pats bieži esmu brīnījies par to, ka Sv. Ambrozijs bijis tik drošs un savās vēstulēs saucis sevi par Jēzus Kristus kalpu; man šķiet, ka mums visiem (izņemot vienīgi pašus apustuļus) būtu jābīstas lepoties ar šādu vārdu. Bet tagad mums visiem pienākas sacīt Kristum: Tu esi mans Kungs, un es – Tavs kalps; jo es ticu Tev un domāju par Tevi, pilnīgi uzticēdamies Tavam vārdam un Sakramentam. Citādi Viņš arī neatzīs mūs par saviem kristiešiem. Pirmajā bauslī taču ir rakstīts: “.. tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot”, Mt. 4:10. Tātad Dievs no mums prasa, lai slavējam Viņu kā savu Kungu un dzīvojam savu dzīvi tā, lai varētu zināt, ka ar visu, ko šajā dzīvē darām, kalpojam Viņam, – citādi varam zaudēt mūžīgo dzīvību. Tādēļ arī Sv. Pēteris 1. Pēt. 4:11 māca, ka visam, ko kristieši runā vai dara, jātiek sacītam un darītam nevis kā mūsu vārdiem un darbiem, bet jānāk un jāplūst no Viņa un jātiek sauktam par “Dieva vārdu” un par darbiem, kas darīti “ar to spēku, kuru Dievs piešķir”, – lai tajā visā tiktu slavēts vienīgi Dievs. Un tam, bez šaubām, jānotiek caur Svēto Garu.

Tādēļ šajā ziņā ir saskatāma atšķirība starp patiesiem un viltus kristiešiem – liekuļiem un sektantiem, kas lieliski prot dižoties ar Garu un Dieva doto amatu utt. Taču šī dižošanās ir tukša; to apliecina viltus kristiešu rīcība – viņi nepaliek pie pasludinājuma, kas slavē Kristu, bet turpretī pievērš cilvēkus citām lietām un maldina viņus, jā, tie nolād un vajā patieso mācību un Kristus ticību. Turklāt viņiem trūkst drošas liecības un viņi nevar pārliecināt arī citus par to, ka viņi paši vai arī tie, kas viņiem seko, ir Kristus kalpi. Tu dzirdi, ka tādiem ļaudīm Sv. Pāvils izsaka īsu un skaidru spriedumu: viņiem nav Svētā Gara, līdz ar to tie ir jau nošķirti no patiesās baznīcas un kristiešu pulka. Tādēļ Sv. Pāvils pamāca, lai sargāmies no šādiem viltus kristiešiem; viņš grib apvienot visus kristiešus vienā, kopīgā ticībā, lai tie pakļautos vienam Kungam un Garam. Viņš māca, kā pareizi lietojamas dažādas dāvanas – paliekot šādā vienotībā un visiem kopā kalpojot baznīcai.

“Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars..”

Agrāk, kad bijāt pagāni, jums bija dažādi elku kalpošanas veidi, dažādi amati un gari; jūsu dzīve ritēja sašķeltībā, turklāt arī maldos un aklumā. Turpretī tagad jums ir dažādas skaistas, dievišķas dāvanas un amati. Bet tie visi ir savā starpā saistīti – visas šīs dāvanas un amati nāk ne no cilvēku iedomām vai spēkiem, bet no vienīgā, patiesā Dieva – tas viss ir Viņa spēks un darbs. Tādēļ, lai gan šīs dāvanas, amati un spēki nav vienādi – citam dots vairāk, citam mazāk, vienam tā, otram citādi, viens ir lielāks un stiprāks, otrs mazāks un vājāks –, tomēr nav pieļaujams, ka šādu lietu dēļ tiktu radīti novirzieni, itin kā Gars, Dievs un ticība būtu katram atšķirīgi. Neklājas dāvanu dēļ kādu īpaši slavēt, turpretī citus – nicināt; jo visas dāvanas saņemtas no viena vienīgā Dieva, Kunga un Gara. Turklāt tās visas mums tiek dotas viena un tā paša iemesla dēļ; proti, lai vestu cilvēkus pie vienīgā Dieva atziņas un celtu baznīcu šādā ticības vienprātībā; tādēļ arī jums ar saņemtajām dāvanām vienprātīgi jākalpo Dievam un baznīcai. Tāds ir īss visa tālākā vēstules teksta kopsavilkums.

Sv. Pāvils min trīs dažādas lietas: “dažādas dāvanas, bet viens pats Gars”, “dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs”, “dažādi spēki, bet viens pats Dievs”. Ir skaidrs, ka viņš šeit pieskaras mācībai par dievišķās būtības trijām personām jeb Trīsvienību un parāda, ka gan Kristus, gan Svētais Gars ir patiess Dievs, tomēr kā persona tie abi atšķiras no Tēva un viens no otra, – kā arī 1. Kor. 8:5‑6 sacīts: “.. dievu un kungu ir daudz, bet mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no kura visas lietas .. un tik viens Kungs, Jēzus Kristus, caur kuru visas lietas..”.

Tāpat arī šeit apustulis izšķir šos trīs – vienu Dievu, Kungu un Garu – un saista katru no tiem ar savu īpašu darbu, kurā tie sevi atklāj: Dievs (Tēvs) ir persona, no kuras – kā no paša pirmsākuma un pirmās personas – nāk visi spēki; otra persona ir Kungs, tas ir, Kristus, Dieva Dēls, no kura – kā no baznīcas Galvas – nāk visi amati; vēl cita persona ir Gars, kas baznīcā rada un izdala visas dāvanas. Tomēr visām trijām personām ir viena dievišķa, visspēcīga, mūžīga būtība, tādēļ arī tās visas trīs tiek sauktas par vienu un patiesi ir viens – Dieva būtībai jāpaliek nedalāmai. Par katru Dieva personu tiek sacīts tas, kas attiecināms tikai uz vienīgo dievišķo Majestāti. Jo, kā ir patiess Dievs, no kura nāk visi spēki – ne vien viss, kas notiek baznīcā, bet arī visā radībā –, tā arī Kungam, no kura nāk visi amati, un Garam, kas dod visas dāvanas, ir jābūt patiesam Dievam. Jo dot garīgus amatus un garīgas dāvanas – tas nav pa spēkam radībai; to nespēj darīt neviens cits, tikai pats Dievs. Un tomēr šie trīs – Dievs, Kungs un Gars – nav dažādi dievi, bet vienas dievišķās būtības personas. Kungs nav cits Dievs nekā Tēvs; Gars arī nav cits Dievs nekā Dievs un Kungs. Bet par šīm lietām cituviet ir runāts plašāk.

Par to, kādas ir dāvanas, apustulis runā, turpinādams savu vēstuli – tā ir gudrība, atziņa, pravietošana, garu pazīšana, mēles un mēļu tulkošana, kā arī īpašas dāvanas, spēja darīt brīnumus utt. Par “gudrības runu” Sv. Pāvils nosauc mācību, kas māca atzīt Dievu un parāda, kāda ir Viņa griba, padoms un nodoms, ietverot visus artikulus, kuriem mums jātic – kā topam taisnoti Dieva priekšā utt. Par šīm lietām pasaulei nav zināms gluži nekas, un šāda gudrības runa ir pati augstākā un svarīgākā Gara dāvana. Par “atziņas runu” Sv. Pāvils sauc mācību, kura runā par kristiešu ārējo dzīvi – kā viņiem jāizturas pret katru cilvēku, kā pareizi pielietot mācību atbilstoši tam, kas vajadzīgs katrā brīdī un katram cilvēkam – lai kristieši izturētos gudri gan pret vājiem, gan stipriem, gan pret bailīgiem, gan stūrgalvīgiem utt. “Pravietošana” ir prasme pareizi izskaidrot Rakstus, rast tajos pārliecinošus pamatojumus ticības mācībai un atspēkot maldīgas mācības; tāpat arī – pamācīt ļaudis, piedraudēt, stiprināt un mierināt viņus ar Rakstu vārdiem, norādot uz nākamo dusmību, sodu un atriebību, kas nāks pār neticīgajiem un nepaklausīgajiem, tāpat arī – uz dievišķo palīdzību un atalgojumu, kuru saņems ticīgie un dievbijīgie; tā rīkojušies pravieši, paskaidrodami Dieva vārdu – gan bauslību, gan apsolījumu.

Sv. Pāvils šeit runā par tādām dāvanām, kas dotas nevis visiem un ikvienam, bet dažiem atsevišķiem cilvēkiem – vienam citādas nekā otram, – kā viņš saka: “Citam dota ticība tai pašā Garā; .. citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot..”. Tādēļ, runājot par ticību, šeit nav domāta mūsu kopīgā ticība Kristum, ar kuru topam taisnoti Dieva priekšā un iemantojam grēku piedošanu; tādai ticībai jābūt visiem kristiešiem, arī tad, ja viņiem nav īpašo dāvanu, kas šeit pieminētas. Šeit apustulis lieto vārdu “ticība”, nosaukdams īpašu Gara tikumu jeb spēku, ko Gars rada baznīcā, tā ka daži spēj darīt varenas, brīnišķīgas lietas, rīkodamies ar lielu, nesatricināmu drosmi un pārliecību, – kā tālāk, 1. Kor. 13:2, apustulis saka: “.. ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt..”. Lai darītu tādas lietas, noteikti ir vajadzīga liela, stipra, droša ticība, kas bez kādām šaubām un svārstīšanās, ar lielu drosmi spētu darīt ko īpašu – Kristus vārdā un spēkā, kaut arī cilvēks pats varbūt vēl nav patiesi nožēlojis grēkus, nedz iemantojis īstu ticību grēku piedošanai un žēlastībai Kristū; varbūt viņš pats ir liekulis un viltus svētais, – kā Kristus saka Mt. 7:22: “Daudzi uz mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?” Jo patiesi, šādas dāvanas var tikt dotas un darbi paveikti vienīgi Kristus vārdā; tādas lietas netiek dotas nevienam citam kā tikai Kristus baznīcai, tomēr cilvēki, kas dāvanas saņem, ne visi ir taisni – viņi var būt arī viltus kristieši. Tas notiek tādēļ, ka šie ir nevis atsevišķu cilvēku, bet amata darbi jeb Gara darbība un veikums, kas tiek dots baznīcai, tā ka cilvēki, pildīdami amatu, var darīt daudz lielu lietu – ne savā, bet citu labā.

Par visām šīm dāvanām Sv. Pāvils saka: “Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars..”, – lai pamācītu mūs, ka dāvanu dēļ nav jārada sektas; jo tas pats Gars darbojas kā caur tiem, kam ir mazāk un ne tik izcilas dāvanas, tā arī caur tiem, kuriem dots visvairāk augstu un īpašu dāvanu. Ar spēkiem un amatiem ir gluži tāpat kā ar dāvanām.

“Spēki” ir darbi, kurus Dievs paveic ar dažu atsevišķu cilvēku starpniecību, darīdams kaut ko lielu un īpašu, kas ar citu cilvēku starpniecību nekad nenotiek; tā, piemēram, Sv. Pāvilam Dievs dod apceļot tālas zemes un, pildot sludināšanas amatu, atgriezt vairāk cilvēku, darīt vairāk brīnumu un nest daudz vairāk augļu, nekā ir spējuši citi apustuļi. Arī viņš pats apliecina, ka ar Dieva žēlastību ir strādājis vairāk nekā visi citi, 1. Kor. 15:10.

Kas ir “amati”, to mums nav grūti saprast; jo par amatu sauc noteiktā kārtībā pavēlētu lietu, kas ir nepieciešama ikvienai varai un pārvaldei; ikvienam amatam ir pavēlēti un prasīti savi darbi, kuri vajadzīgi valdniekiem vai visai draudzei un ir darāmi, kalpojot citiem. Tā arī baznīcā kristiešiem ir dažādi amati – viens ir apustulis, otrs – evaņģēlists, trešais – mācītājs utt., – kā Sv. Pāvils Ef. 4:11 saka, uzskaitīdams dažādus amatus. Un šajā vēstulē, 1. Kor. 14:26, apustulis norāda, ka citam dots amats lasīt Rakstus dažādās valodās, citam – tos tulkot un izskaidrot; tāda kārtība baznīcā pastāvēja apustuļu laikā. Arī tagad pastāv un ir iedibināti dažādi amati – mācītāju, sludinātāju, draudzes kalpu jeb priesteru amati, kuru uzdevums ir uzklausīt grēksūdzi, sniegt Sakramentu utt.

Šādi amati nav uzticēti un pildāmi itin visiem kristiešiem, bet tikai tiem, kuriem tie pavēlēti; tādēļ tie jāatšķir no abām pārējām lietām, ko apustulis nosauc par “spēkiem” un “dāvanām”. Jo kristiešu vidū arvien ir bijis daudz tādu cilvēku, kas saņēmuši Svēto Garu, tomēr nekad nav pildījuši šādu amatu – tādas ir bijušas jaunavas un sievas, kā, piemēram, Agnese, Anastasija u.c., tāpat arī daudzi asinsliecinieki; daudzi no viņiem ir darījuši brīnumus un bijuši apveltīti ar dažādām dāvanām. Lai gan patiesi ir arī tā, ka gan dāvanas, gan spēki kristiešiem tiek doti amatu dēļ. Jo, lai tos varētu pildīt (it īpaši tas attiecināms uz sludināšanas amatu, kas ir pats galvenais un augstākais), ir vajadzīgi cilvēki, kuri labāk par citiem spēj saprast un izskaidrot Rakstus, prot valodas un labi var izteikties utt. Un, lai viņi, savu amatu pildīdami, spētu ko paveikt, ir vajadzīgi arī spēki jeb darbi, ko paveic pats Dievs. Tā nu visas šīs trīs lietas kopā kalpo Dieva valdīšanai Viņa baznīcā: Kristus ir Kungs, kas iedibina un uztur savus amatus, turklāt Dievs dod tiem savus spēkus un Svētais Gars – savas dāvanas.

Bet, tā kā šādi amati (tāpat kā dāvanas) ir vairāki un atšķirīgi – viens lielāks un augstāks, cits mazāks un ne tik ievērojams, tā, piemēram, apustulis ir kas vairāk nekā mācītājs un Rakstu izskaidrotājs un tam, kas kristī, nav tik augsts amats kā tam, kurš sludina –, tomēr ir jāzina un jāievēro, ka tie visi ir viena vienīgā Kunga amati, un tam, kam uzticēts lielāks vai augstāks amats, nav jāiedomājas, ka viņš tādēļ būtu labāks par pārējiem un drīkstētu citus nicināt. Viņam jāzina, ka visi kalpojam vienam Kungam – tiklab lielākais, kā necilākais, un tas, kas ir mazāk ievērojamā amatā, nav mazāks sava Kunga priekšā, savukārt tas, kurš pilda augstāku amatu, tādēļ tomēr nav vērtīgāks Viņa priekšā. Jo Viņš ir un paliek mūsu visu Kungs, un ikviens amats ir iedibināts pēc Viņa pavēles un kārtības. Tādēļ Kungs negrib, lai šo amatu dēļ rastos šķelšanās un sektas, bet drīzāk gan vēlas ar visu šo dāvanu un amatu palīdzību veicināt kristiešu vienotību.

Ja es sludinu un tu klausies, mūsu dāvanas un amati nav vienādi, tomēr tu ar savu klausīšanos kalpo Kristum gluži tāpat kā es ar sludināšanu; jo viens un tas pats Kristus sludina caur mani, tevi vai kādu citu; Viņš izskaidro Rakstus, kristī, mierina utt. Tas viss notiek saskaņā ar mūsu Kunga iedibināto kārtību un pavēli – Viņš pavēlējis man sludināt, bet tev klausīties Viņa vārdu – vienā ticībā un Garā; tā visi kopā slavējam vienu Kungu. Tu saki: vārds, ko es dzirdu, ir patiesais Dieva vārds; un es, būdams sludinātājs, apliecinu tieši to pašu. Tāpat arī – kad sniedzu Sakramentu un pasludinu absolūciju, savukārt tu to visu saņem, mēs abi kalpojam vienam Kungam un izpildām Viņa pavēli, palikdami vienotībā un vienprātībā, lai gan man un tev ir atšķirīgi amati un dāvanas.

Tā ir kristiešu īpaša prasme un galvenā īpašība, kas viņus atšķir no pagāniem – kristieši zina un atzīst, ka šīs dāvanas, amati un spēki nāk no Dieva, Kunga Kristus un Svētā Gara; jo pasaule to neredz un neatzīst, lai gan arī tā saņem Dieva dāvanas un izmanto visu Viņa radību, gluži tāpat kā cūka, kas skrien pie savas siles un iekrīt tajā ar visām četrām, nedomādama ne par ko citu kā vien – kā ātrāk pierīties un visu izvandīt; tā nespēj ne acis pacelt, ne apdomāties, lai aptvertu, no kā saņēmusi visas dāvanas un kam vajadzētu par tām pateikties. Tā šāds cilvēks, kas nav kristietis, Dieva priekšā ir līdzīgs lopam un cūkai, un visa pasaule nav nekas cits kā liela cūku kūts, kuras iemītnieki nemaz nemeklē Dieva valstību un pat nedomā pateikties Dievam par bagātajām dāvanām, ko saņēmusi viņu miesa un dvēsele. Tie tiecas tikai pēc savas siles un drabiņām un guļ kā nobarotas cūkas, kas gaida kaušanu, – kā Jeremija 12:3 saka par bezdievjiem, kuri vajā dievbijīgos un kuriem turklāt labi veicas: “Aizvāc viņus projām kā avis kaušanai un novēli viņus jau laikus tai dienai, kad viņi būs spiesti izbeigt savas dzīves gaitas!”

Tā dažiem Dievs dod lielas ķēniņvalstis, bagātību, zemi, namu, pilnu pagrabu un laukus; Viņš dara tos varenus un pārtikušus; taču, kad cūka ir labi nobarota un trekna, atrodas tādi, kas kāro pēc speķa un desām; nu nāk speķa griezējs un desu taisītājs – tie nokauj trekno cūku viņas pašas kūtī – izposta zemi, ļaudis un visu pārējo. Tas notiek tādēļ, ka šie cilvēki nav gribējuši būt nekas cits kā tikai cūkas; tādēļ arī tiem jātiek nonāvētiem kā cūkām. Jā, lai gan pasaule dzird un redz šo sodu, tā turpina dzīvot tāpat kā agrāk – līdz kāvējs ir klāt; jo cūka paliek cūka – tai dota īpaša dāvana: pat redzēdama, ka tās acu priekšā tiek nokauta otra cūka, tā tomēr droši stāv pie savas siles un ne par ko neraizējas.

Turpretī kristiešiem, lai arī tiem nākas dzīvot šādu cūku vidū un kādu laiku ļaut, lai tās viņus mīda kājām, tomēr ir dota citāda, brīnišķīga godība – viņi spēj pacelt augšup savas acis un saskatīt savu Kungu līdz ar Viņa dāvanām. Tādēļ viņu vieta nav šajā kūtī, kas paredzēta tikai kaujamām cūkām; kristieši zina, ka ir Dieva bērni un ka Viņš tos rotājis ar savu žēlastību un dāvanām – ne vien laicīgi, bet arī mūžīgi; jo, tāpat kā Dievs tiem devis miesu un dzīvību, kuras viņiem pašiem citādi nekad nebūtu bijis, tāpat Viņš arī turpmāk dos visu, kas viņiem vajadzīgs, un gādās par viņiem mūžīgi.

Šādi cilvēki spēj pareizi novērtēt Dieva dāvanas – arī tās, kas parasti tiek uzskatītas par pašām necilākajām – ne vien Viņa, Devēja, bet arī pašu dāvanu dēļ. Jo cilvēks, kas atzīst arī miesīgās Dieva dāvanas, nekad nebūtu ar mieru mainīt visas pasaules mantu pret vienu savu aci vai kādu citu savas miesas locekli. Un cik daudzkārt augstākas un dārgākas ir garīgās dāvanas, par kurām šeit runā Sv. Pāvils un kuras mums dotas mūžīgajai dzīvei! Tas nešķiet nekas īpašs, ka bērniņš tiek kristīts vai noskumušam cilvēkam tiek pasludināta grēku piedošana; bet, ja spējam šīs lietas pareizi uztvert un saprast – gan amatu, gan arī dārgumu, kas te tiek dots –, tad salīdzinājumā ar šo dāvanu visu ķēniņu amats, vara un visas pasaules dārgumi nav gluži nekas.

Ja tu uzlūko kristītāju (kas var būt pat nabaga sieva) un kristāmo kā cilvēkus, tie var būt pavisam neievērojami. Cilvēka persona te nerada un nepaveic neko izcilu; taču to paveic Tas, kura vārds ir Dievs, Kungs un Gars, kura dēļ šis amats un tā spēks ir tik liels, ka pārspēj visus ķeizarus, ķēniņus un kungus, kaut arī cilvēks, kas amatu pilda, var būt pavisam necils. Ar šā amata un spēka palīdzību dvēseles tiek atņemtas velnam, izrautas no elles, darītas mūžīgi svētas un atpestītas. Gan cilvēks, gan amats var tikt uzskatīts par neievērojamu; tomēr tas ir Dieva amats, un Viņš nav vis kāds neievērojams cilvēks, bet simttūkstoš reižu varenāks par pasauli un spēj paveikt tādas lietas, ko pasaule nespēj aptvert un pat visi eņģeļi nevienam nevar sniegt. Jo arī visa radība, kopā saņemta, nespētu radīt Kristību; un, ja visai pasaulei kopā vajadzētu kristīt kaut vienu bērniņu, bez šī Kunga un Dieva pavēles tā to nespētu izdarīt. Ja arī turki būtu tūkstošreiz stiprāki un varenāki nekā tagad – tomēr viņi ar visu savu mantu, zemi un ļaudīm nespēj atraisīt ne sevi, ne kādu citu cilvēku pat no vismaznozīmīgākā grēka, nedz pasludināt kādam absolūciju un sacīt: Dievs tev piedevis tavus grēkus. Jo turkam nav dots ne amats, ne darbs un dāvana (jā, viņam par to nekas nav zināms), kas pieder vienīgi Dievam, tomēr tiek piepildīti caur cilvēka muti un rokām.

Redzi, tādēļ Sv. Pāvils lepojas un slavē to, ka Dievs kristiešiem dod un viņu vidū paveic tik lielas lietas – lai viņi to atzītu un pateiktos Viņam, ar pazemību kalpodami cits citam vienādā ticībā un mīlestībā, un ikviens mācītos slavēt šo amatu, dāvanas un darbu, kas atklājas un tiek paveikts baznīcā, un vērtēt šīs lietas tik augstu, kā tās vērtē pats Dievs. Ja Viņš nebūtu tās iedibinājis un pavēlējis, neviens cilvēks nekad neko no tā visa nesaņemtu.

Kā gan mēs esam uzdrīkstējušies izdomāt un slavēt paši savas blēņas – svētceļojumus, vēršanos pie mirušajiem vai skriešanu tuksnesī, klosterus, virves, kapuces utt.? Ko tad šīs lietas mums palīdzējušas – kaut arī mēs skrietu, līdz pēdas ir vienās asinīs, paliktu nomodā, gavētu un mocītu sevi līdz nāvei? Te varam runāt par svētu kārtu, par dievbijīgu dzīvi, tomēr nekas no tā visa nav saucams par Dieva dāvanām, par Viņa darbu vai amatu. Tādēļ arī šajās lietās nav Dieva, nav Kunga, nedz Gara; Viņš nekad nav to visu pavēlējis, nedz apstiprinājis – mēs paši esam izdomājuši tādus darbus. Tādēļ varam mēģināt paši sevi par tiem atalgot un paši sev palīdzēt; tādās lietās nevaram lepoties ar Dievu, nedz meklēt mierinājumu pie Viņa. Turpretī šeit vari priecāties un lepoties, sacīdams: to, ka tieku kristīts, saņemu absolūciju utt., neesmu izdomājis es pats, nedz arī kāds cits cilvēks, bet gan – mans Kungs Kristus. Jo Mt. 28:19 ir izteikta Kristus pavēle, ar kuru Viņš iedibina šādu amatu: “.. eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā..”. Ar šo amatu, darbu un dāvanām varu lepoties un ticībā stāties pretī velnam un viņa elles vārtiem, pret ko es citādi ne mirkli nespētu pastāvēt; jo no manis un maniem darbiem velns nebīstas, kaut arī es drīkstētu lepoties un sacīt: septiņdesmit gadus esmu dzīvojis svētā ordenī, ik dienu un stundu kalpojis Dievam, lūdzis, gavējis utt.

Velns var uz līdzenas vietas ieraut ellē cilvēku ar visiem šiem darbiem; ja viņš jautās, kur un kad Dievs šādas lietas pavēlējis vai iedibinājis – ko tad tu atbildēsi? Turpretī tad, ja velns dzird, ka tu lepojies ar drošu ticību Dieva vārdam un Viņa pavēlei, sacīdams: es no Kristus, mana Kunga, esmu saņēmis Kristību, absolūciju utt. – to zinu droši; un to, ko es daru, daru pēc Viņa pavēles un Viņa spēkā, – tad velnam steigšus jāatkāpjas un jābēg – ne no tevis paša un taviem darbiem, bet no Kristus amata un dāvanas, ko viņš tevī atrod.

To Sv. Pāvils mums rāda tādēļ, lai mēs mācītos atzīt, ko mēs, kristieši, šajās lietās iemantojam – tādu dārgumu nav nevienam citam cilvēkam uz zemes. Tādēļ mums arī jābūt pateicīgiem un viss, ko esam saņēmuši, jālieto kristīgā mīlestībā – lai ikviens, kas saņēmis šādas dāvanas, ar tām kalpotu citiem un ikviens dotu godu Dievam, redzēdams dāvanas, kuras Viņš devis otram; tās jāuzlūko kā dārgas un vērtīgas lietas – jo tie nav mūsu darbi vai prasme, bet Dieva dāvanas, spēki un darbi. Šīs nav vienkāršas un neievērojamas lietas, kādas tās šķiet pasaulei (jo tām nepiemīt liels spožums un slava); Dievs nedod mazvērtīgus nieka grašus vai tukšus riekstus un čaumalas; viss, ko Viņš dara un dāvina savai baznīcai, rada un paveic šādas neizsakāmas lietas – izrauj dvēseles no velna rīkles, lai vestu tās mūžīgajā dzīvībā un godībā.



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.