XX svētdiena pēc Trīsvienības svētkiem

Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja: “Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās. Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva. Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs. Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? – Bet tas palika kā mēms. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.” [Mt.22:1-14]

Ar pravieša Jesajas muti vairāk nekā 500 gadus pirms Kristus nākšanas Dievs vēsta par to, kas notiks tad, kad Viņa Dēls ieradīsies šajā pasaulē: „Tad Tas Kungs Cebaots sarīkos uz šī kalna visām tautām lepnu mielastu – mielastu ar vecu vīnu, ar trekniem ēdieniem, ar ilgi taupītu un labi nogulējušos vīnu. Un Viņš liks izzust šai kalnā tam ārējās čaulas plīvuram, kurā tērptas visas tautas, un tai segai, kas pārklāta pār visām tautām. Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs Tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem un liks izzust Savas tautas negodam visā zemes virsū, jo Tas Kungs to ir runājis. Tanī dienā sacīs: “Redzi, tas ir mūsu Dievs, mēs paļāvāmies uz Viņu, ka Viņš mūs izglābs! Tas ir mūsu Kungs, uz Viņu mēs cerējām! Priecāsimies un līksmosimies par Viņa žēlastību!”” Uz šīs, Viņa laikabiedriem labi zināmās, līdzības pamata Jēzus vēršas pie saviem klausītājiem ar līdzību par ķēniņa dēla kāzām.

Līdzības saturs it kā ir vienkāršs: Žēlsirdīgais Dievs savā Dēlā Jēzū Kristū visiem cilvēkiem sagādājis pestīšanu. Līgava šajā līdzībā ir pats Kristus, kuru ikviens ir aicināts nākt apbrīnot, pielūgt un godināt. Savukārt kāzas ir Kristus valstības iedibināšana. Šis neparastais kāzu mielasts sākas tagad un turpinās mūžībā, kā mēs par to lasām Jāņa atklāsmes grāmatā, kur no šīs zemes netīrumiem šķīstītā Kristus līgava – baznīca tiek pievesta savam Debesu līgavainim mūžīgai, svētai kopdzīvei. Šajā kāzu mielastā Dievs cels galdā visas savas žēlastības dāvanas visā to krāšņumā un pilnībā. Tādēļ „svētīgi ir tie, kas aicināti Jēra kāzu mielastā.” (Atkl.19:9)

Ķēniņš jeb Dievs tādēļ izsūta savus kalpus, lai tie aicinātu viesus kāzās. Šie kalpi ir VD pravieši un īpaši Jānis Kristītājs. Tomēr cilvēki novēršas, dodas paši savās darīšanās un citi pat kļūst agresīvi pret Dieva kalpiem un nogalina tos. Šādi Kristus attēlo lielu daļu jūdu tautas un viņu izturēšanos pret Jāni Kristītāju, Viņu pašu un apustuļiem. Tad ķēniņš izsūta savu karaspēku, liek slepkavas nokaut un nodedzina viņu pilsētu. Kā to liecina vēsture, Dievs izmantoja Romiešu armiju, un ģenerāļa Tita vadībā pilsēta jeb Jeruzāleme tiek nopostīta, tās iedzīvotāji nokauti, un Dievs vērsās ar savu aicinājumu pie pagāniem, kas no visas pasaules tika vesti uz Dieva namu. Tomēr ne visi pagāni, kas ierodas Dieva namā ir tērpušies kāzu drēbēs, tas ir, Kristus taisnībā un svētumā. Savu līdzību Jēzus beidz ar kāda vīra aprakstu, kurš ir ieradies bez šā vienīgā piemērotā apģērba. Viņa liktenis ir baismīgs – šis vīrs tiek izmests galējā tumsībā, kur tam līst asaras, bailēs trīc zobi, bet nekas vairs nav maināms, jo aicināti gan ir visi, bet maz ir izredzēto. Tā nu mums šodien jārunā pirmkārt, par Dieva aicinājumu uz pestīšanu un otrkārt, par izredzēšanu.

DIEVA AICINĀJUMS GLĀBTIES:

Velns vilina un kārdina, un kā īsta netikle sola dažādas baudas un priekus. Savukārt Kristus ar piedošanas vēsti mūs nemitīgi aicina atpakaļ uz Debesu Tēva valstību, uz mūžīgu kopdzīvi ar Dievu. Pirmā, kārdinātāja balss, kā īstam pavedējam ir samtaini liega un vilinoša, tā viltīgi glaimo un sola visu, ko vēlamies. Šai balsij ir ļoti grūti pretoties. Kurš gan no mums bērnībā nav apsolījis vecākiem, ka izies uz brīdi pagalmā un atgriezīsies tūdaļ, tiklīdz tēvs vai māte aicinās. Un tad, kad tēvs vai māte aicināja mūs mājās, tad arī draugi aicināja palikt un vēl spēlēties un draiskoties. Mums bija drusku bail no tēva un mātes, bet draugu vilinošais kārdinājums bija tik liels, ka nespējām tam pretoties un sākām šaubīgi svārstīties. Un tad parasti uzradās kāds bravūrīgs zeņķis, kas izsmēja paklausību vecākiem, un mūsos tūdaļ radās spītīga vēlēšanās palikt, pat dusmas uz saviem vecākiem. Garīgā nozīmē tas tā ir noticis ar daudziem cilvēkiem, pat veselām tautām un baznīcām. Tie ir aizmirsuši savus solījumus, aizmirsuši sava Dieva aicinošo balsi, aizmirsuši visu labo, ko Dievs viņiem darījis, tērpušies netikļa drēbēs, tie kļuvuši par upuri šīs pasaules vilinājumiem.

Tātad nav tā, ka Dievs klusētu. „Klau”, raksta gudrais Salamans, „vai gudrība nesauc un vai atziņa neliekas sevi dzirdam? Tiešām, tā stāv kalnu augstumos atklāti ceļā un pat ielas malā. Pie pilsētas vārtiem, kur tajos var ieiet pa durvīm, viņa skaļi kliedz un brēc: „Ak, jūs vīri, ar saviem kliedzieniem es vēršos pie jums, un mani saucieni domāti ļaudīm!” Nedaudz tālāk mēs lasām, ka „gudrība darīja sev namu un izcirta septiņus stabus, tā nokāva savus kaujamos lopus, sajauca savu vīnu un saklāja galdu, tā izsūtīja savas kalpones, lai viņas sauc no pilsētas augstajām vietām: „Kas nejēga, lai pošas šurp! Un neprātīgajam viņa saka: Nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko esmu ielējusi! Atmetiet neprāta rīcību, tad jūs dzīvosit, un ejiet pa atziņas un prāta ceļu.” Dievs, Viņa mūžīgā Gudrība – Dieva Dēls neklusē, bet pat skaļi brēc un sauc, bet ar cilvēki dara tā, kā esam ieraduši jau kopš mūsu bērnu dienām – mēs nedzirdam, neklausāmies Dieva aicinājumā, kļūstam pret to nikni, akli un kurli, un netrūkst arī to, kas palīdz šo aicinošo balsi nedzirdēt.

Dievs cilvēku uzrunā un aicina ar dabas starpniecību – ik zieds, koks, upe, ezers un jūra, saule, zvaigznes un mākoņi liecina par Radītāja esamību. Viņš uzrunā mūs cilvēkus caur savu radību, kas liecina par Dieva gudrību, varenību un laipnību. Arī baznīcas ēka kalna galā ir kā nemitīgs Dieva sauciens, atgādinājums un uzrunājums: Mielasts ir sataisīts, viss ir sagatavots, nāciet kāzās! Tomēr cilvēki nevēlas to dzirdēt. Mēs esam tikuši pie dabas zinātniekiem, kas mums visai pārliecinoši prot iestāstīt, ka daba ir radusies pati no sevis, pastāv pati no sevis un pilnveidojas pati no sevis. Klusējiet, jūs ar savu Dievu! Muti ciet, vecā vecene baznīca! Mūsdienu cilvēkam nav vairs laika slaistīties gar taviem vecajiem pusdienu galdiem, viņam ir jādara citas lietas, viņu aicina lielā pasaule, īstā dzīve! Un nabaga pieviltie ļautiņi labprāt klausās šo vilinošo sirēnu balsīs, tāpat kā bērnībā tie paklausīja bezkaunīgajam kaimiņu puikam, kura zaimi toreiz šķita lielāka gudrība un vērtība nekā mātes balss.

Dievs ikvienu cilvēku aicina un sauc arī caur viņa sirdsapziņu. Taču mūsdienu cilvēkam vairs nepatīk arī šī balss. Mēs esam tikuši pie veselas plejādes filozofu, psihologu un psihoterapeitu, kas mums ir iemācījuši apslāpēt vai pat pilnīgi apklusināt šo tik traucējošo balsi. Grēka satriektas sirds sāpes šis bezkaunīgais kaimiņu puika ir iemācījis saukt par neirozēm un kompleksiem. Pats grēka vārds ir kļuvis nīstams, tā vietā mēs runājam par gēniem, iedzimtību, instinktiem, nosliecēm, nepareizu audzināšanu, psihiskām traumām un tamlīdzīgām lietām. Agrāk vecā māte baznīca nemitīgi atkārtoja, ka grēks ir dziedināms pie Biktskrēsla un Dieva galda, kur nožēlojis savu vainu, ikviens bērns tiek paēdināts, samīļots un mierināts. Tagad tas viss vairs neder nekam, jo kaimiņu zeņķis ir visiem piebļāvis pilnas ausis ar psihoanalīzi, jogu, meditāciju un tamlīdzīgām lietām. Tās, lūk, esot īstās lietas, un cilvēki viņam labprāt tic, jo salīdzinot ar šo drauģeli, māte baznīca šķiet tik vecmodīga, nezinoša un nesaprotoša.

Visbeidzot un galvenokārt, Dievs cilvēku aicina ar savu Vārdu. Taču arī Vārda balsij esot jāapklust. Mēs esam tikuši pie pārgudriem puišeļiem, kas mums no dažādu universitāšu katedrām un it kā ļoti zinātniskām grāmatām nemitīgi atgādina, ka Dieva Vārds esot pretrunīgs, kļūdains, nesaprotams, novecojis un nepiemērots mūsdienu cilvēka pasaules skatījumam. Protams, tas pats esot sakāms par Dieva vārda kalpiem – tie labākajā gadījumā esot naivi muļķi vai pat rafinēti blēži, vai fanātisma pārņemti neprāši, kas biedējot cilvēkus ar elli un Dieva dusmām, neļaujot tiem izbaudīt šīs pasaules priekus.

Kurš gan var pārkliegt šo elles kori, šo briesmīgo kaukoņu, vaimanāšanu un gaudošanu? Kurš gan var pretoties pasaules naidam un velnišķīgajai zeņķa pārgudrībai? To spēj vienīgi pats Dievs. Tieši tāpat kā māte, kas reiz sadusmojusies atstāj puiku bez pusdienām, tā Dievs laiku pa laikam atstāj pasauli ar tukšu vēderu vai pat novelk tai bikses un ar rīksti pamāca, ka kaimiņpuika nav viss gudrāks par māti. Tad mēs piedzīvojam nelaimes, stihijas radītus postījumus, neārstējamu slimību uzliesmojumus, ekonomiskās krīzes, terorismu, karus un citas tam līdzīgas lietas. Uzskatāms piemērs tam ir pašreizējā ekonomiskā krīze. Daži veikli zeļļi bija izdomājuši būtībā vienkāršu biznesu – pirkt viens no otra un pārdot tālāk nekustamo īpašumu, nemitīgi aizņemoties naudu un palielinot īpašuma cenu. Tā īpašumu cenas pieauga dramatiski, līdz vienā jaukā dienā neviens neko vairs nepirka. Šīs lietas sācēji bija ieguvuši labu peļņu, bet pēdējie pircēji pārliecinājās, ka nopirkuši vecus dzīvokļus par divkāršu cenu. Tad sekoja Dieva sods un nu par to jācieš visiem. Kad cilvēks piedzīvo Dieva sodu, viņš sāk domāt. Un šādā veidā, bailēs no soda, daži it kā ar varu tiek iedzīti baznīcā. Tomēr izrādās, ka arī šeit viss nav tik vienkārši.

Lai gan Dievs ar savu kalpu starpniecību aicina visus, tomēr kaut kāda balss nemitīgi kūda un mudina cilvēkus uz baznīcu neiet. Nu labi, var būt pa reizei, bet ne jau nu katru svētdienu! Jā, Dievs saka – cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra Vārda, kas izriet no Tā Kunga mutes, taču ir kāds, kurš zina labāk – cilvēkam ir vajadzīgs arī atpūsties, izklaidēties un vēl daudz kas cits viņam nepieciešams. Tādēļ svētdienās, dievkalpojumu laikā notiek viss, ko nu vien pasaule var piedāvāt un, protams, pasaules balss ir vairāk vērā ņemama nekā vecās, pamuļķās mātes – baznīcas aicinājumi.

Ja nu tomēr uz baznīcu kaut kā ir atnākts, tad laika sagatavoties dievkalpojumam un pārdomāt savu dzīvi, protams, ir bijis maz vai vispār nemaz. Ja nu vēl ir palicis kāds brīdis līdz dievkalpojumam, tad var patērzēt kaut vai par laiku, jo arī tas būs lielāks ieguvums nekā pārdomas par pavadīto nedēļu un savu garīgo dzīvi. Kādēļ tā? Visticamāk tādēļ, ka šādas garīgas dzīves nemaz tā īsti nav bijis. Tiklīdz apsēžamies solā un atskan mācītāja balss, tā sākam ar nepacietību gaidīt dievkalpojuma beigas. Pienāk sprediķis un domas tūdaļ sāk traukties pa plašo pasauli, dzīvi, neizdarītajiem darbiem un – paldies Dievam! – drīz arī dievkalpojums ir beidzies. Cik gudrs cilvēks atnāca, tik gudrs arī aizgāja. Kas tur bija? Par ko tika runāts? – Ak, kaut kas par Dievu, kurš gan to visu var atcerēties? Tā bieži vien paiet viss cilvēka mūžs. Viņš ir nosēdējis daudzus gadus tieši tur, kur Dievs dalījis kāzu apģērbu – Kristus taisnību, bet tā arī nav to pamanījies saņemt. Daudzus gadus viņš bija pavadījis Debesu valstības modes salonā, bet beigu beigās viņš tomēr bija palicis tērpts pats savās skrandās. Tagad atliek tikai saņemt to, ko pats pelnījis – bet alga ir tumsa, raudāšana un zobu trīcēšana. Jā, daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.

PAR MŪŽĪGO IZREDZĒTĪBU

Mūsu iepriekšizredzētība nav jāizzina no Dieva apslēptā nodoma, bet tā ir jāmeklē tur, kur tā ir atklāta, proti, Dieva vārdā. Savukārt Dieva vārds mūs ved pie Dzīvības grāmatas – Kristus, kurā Dievs mūs izredzējis mūžīgai dzīvošanai. Dievs negrib, ka kāds pazustu, bet lai visi atgrieztos un iemantotu mūžīgo dzīvošanu. Kristus sauc pie sevis visus grēciniekus, apsola tiem mieru un atspirdzinājumu, Viņš patiesi grib, lai visi cilvēki nāktu pie Viņa un ļautu sevi mierināt un palīdzēt. Evaņģēlija vārdā Kristus piedāvā sevi ikvienam cilvēkam, Viņš grib lai ikviens cilvēks šo aicinājumu uzklausa, nenicina un neatraida. Turklāt Viņš apsola Svētā Gara palīdzību, lai varam pastāvēt un sasniegt mūžīgo dzīvošanu. Vārdi „daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu” nav jāsaprot tā, ka Dievs negribētu, lai visi cilvēki tiktu izglābti. Tie vienkārši norāda, ka daudzi spītīgi nicinās Dieva vārdu, aizspiedīs savas ausis un nocietinās savas sirdis, aizsprostojot Svētajam Garam ceļu un neļaujot tam viņos darīt savu darbu. Būs arī tādi, kas dzirdēto vārdu atstās bez ievērības un laidīs gar ausīm, un tur nav vainīgs Dievs vai Viņa izredzēšana, bet pašu cilvēku ļaunums. Tātad mēs zinām, ka no tīras žēlastības, bez kāda mūsu nopelna mēs esam izredzēti Kristū mūžīgai dzīvošanai, un neviens mūs nevarēs izraut no Viņa rokas. Šo žēlastības pilno izredzētību Viņš apstiprinājis ne tikai ar saviem vārdiem, bet arī ar zvērestu un apzīmogojis ar svētajiem sakramentiem, lai mēs tos atcerētos vislielākajos pārbaudījumos un tajos meklētu mierinājumu, lai atvairītu ar tiem velna ugunīgās bultas.

Tādēļ nav šaubu, ka Dievs tevi mīl un grib redzēt savā valstībā. Tomēr Tev visu dzīvi jācīnās ar velna blēdīgajiem vilinājumiem un jāklausa tikai Dieva balsij. Katru reizi, kad tev misējas, tev atkal no jauna ir jāsteidzas atpakaļ pie žēlastības pilnā Dieva mielasta – Svētās Absolūcijas, Svētā Vakarēdiena un sprediķa. Tur Dievs tev dos patiesu ēdienu un dzērienu, kas neatstās tevi izsalkušu. Tur Viņš tevi apģērbs ar savas taisnības kāzu drēbēm un nomazgās sava Dēla asinīs. Viņš darīs tevi baltu un šķīstu, un sev patīkamu un tev nebūs ar kaunu jāatstāj Viņa Dēla kāzu mielasts Debesīs. Vēl vairāk, tu esi Dieva Jēra līgava un pats Dievs tevi sagatavos cienīgu, glītu un skaistu, bez kāda trūkuma un vainas. Ja šīs zemes kāzās cilvēki raudzījās uz tevi ar lielāku vai mazāku apbrīnu, tad tajās kāzās visi eņģeļi priecāsies par tavu skaistumu, par to cildeno un svēto glītumu, kuru tu būsi iemantojis Dieva Dēlā Jēzū Kristū. Lai tava pārliecība būtu īsta un patiesa, klausies, ko saka Dieva vārds: „Tad es dzirdēju balsi, tā bija kā liela ļaužu pulka kliegšana, kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana, kas teica: „Aleluja! Jo ir sācis valdīt Kungs, mūsu Dievs, Visuvaldītājs. Priecāsimies, gavilēsim un dosim Viņam godu, jo atnākušas Jēra kāzas un Viņa līgava sataisījusies. Tai ir dots tērpties spožā, tīrā audeklā. Proti, audekls ir Dieva taisnības darbi priekš svētajiem.” Āmen.