Kungs, lūko jel uz mani [344]

Kungs, lūko jel uz mani, Tā kā uz Pēteri!
Un kad es raudu gauži, Palīdz man žēligi!
Sauc mani kā Mateü, Es nākšu tikuši;-
Apraug man kā Caķeü, Kas man tik līdzīgs bij!

It kā ta grēcieniece, Kas tev tā mīleja,
Ar zālēm pie tev nāce Un klusi raudaja,
Tev sēdeja pie kājām, Tās mīļi svaidija
Ar zālēm un ar as’rām, Un daudzreiz skūpstija:

Tāpat es grēc’nieks stāvu Pie tev no tālienes
Un garā slapināju, Kungs tavas kājiņas.
Sak uz man grēcinieku: „tavs grēks ir tev piedots!”
Tad baudišu es prieku, Un tev būs mūžam gods.

Parād man žēlastibu Tā kā tam slepkavam!
Un dod man, ko es lūdzu, Tā kā tam muit’niekam!
Šis ir mans vienigs vārdiņš: Ak Kungs, apžēlojies!
Es esmu nabags tārpiņš, – Ak Kungs, apžēlojies!

Tu nemeklē tos taisnus Kas paši glābties var,
Tu mekle pazudušus, Tāds pats es esmu ar,
Tāds mazs, nozudis grasis: Uzņem man žēligi!
Tāds dēls, kas bij pazudis: Pieņem man laipnigi!

Kungs, liec jel savu avi Uz saviem kamiešiem;
Nes līgsmodamies mani Pie saviem jēriņiem.
Apkamp iekš mīlestības Man sliktu bērniņu;
Es tad bez mitešanas Pie tevim palikšu.