Mīlestības definīcija

“Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.” (1.Kor.13:4-7)

Puisis satika meiteni. Meitene satika pusi. Viņi viens otrām ieskatījās acīs. Viņu sirdis ietrīsējās, un tos pārņēma saviļņojošas sajūtas. Puisis sacīja meitenei: “Es tevi mīlu!” Meitene atbildēja tam: “Es tevi – arī!” Pirmajā mirklī var šķist, ka tālākais attīstās jau prognozējamā gultnē. Tomēr galu galā tā nenotika. Katrs no viņiem saprata ar vārdu “mīlestība” ko citu…

Līdzīgi tas notiek arī kristīgajā pasaulē. Pat ar šķietami labvēlīgiem nolūkiem tiek daudz un bieži runāts izmantojot vārdus “mīlestība” un “mīlēt”. Tomēr cik gan tas ir mulsinoši un dīvaini, ka ar vienu un to pašu vārdu tiek saprastas dažādas lietas. Pārdomāsim, vai šodienas Dieva vārda apceres rindas spēj sniegt atbildi: “kas ir šī “mīlestība”?” Varbūt tā sniedz atbildi: “kādam man jābūt un kas man jādara, lai iemantotu pestīšanu?”

Dievs ir mīlestība, un Viņš Kristū pret grēkā kritušo pasauli ir atklājis to. Pret cilvēkiem, kas sarāvuši attiecības ar savu Radītāju, kas izvēlējušies sev citus dievus, lai kā arī tos saucam: manta, nauda, slava vai stāvoklis sabiedrībā. Sekojot pašu kārībām, izdomātam dievam vai garīgajam līderim, kuram sekojot, cenšoties pildīt nospraustos uzdevumus un likumus, tiek pagriezta mugura Dievam.

Tomēr Dievs pret mums ir lēnprātīgs un laipns. Viņš parāda savu mīlestību miesā nākušajā Dēlā, nesaudzējot un netaupot Viņu. Noliekot Dieva Dēlu par apkaunojumu un izsmieklu, par pēdējo un zemāko. Dievs nodeva Svēto un Šķīsto Jēru, kam jāsaņem viss gods un slava, par piedauzības un klupšanas akmeni, lai glābtu grēciniekus.

Dievs pazemojas līdz pat grēka līmenim, kļūdams Pats par grēku. Viņš mirst apkaunojuma pilnā nāvē pie krusta, lai ticīgie uz Viņa žēlastību saņemtu dārgumu. Lai cilvēki caur sludināto grēku piedošanas vārdu nāktu pie ticības un, saņemot Svētajā Kristībā Svētā Gara dāvanu, varētu iemantot mūžību.

Vai tev joprojām šķiet, ka mēs varam kaut darīt, spiegt un dot Dievam, lai iemantotu Debesis? Vai tev vēl rodas jautājumi, kas šajā Rakstu vietā slēpjas aiz vārda “mīlestība”?