Grēcīgā miesa, pasaule un velns

Dievišķais priekšraksts un brīdinājums – “Tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi” (1.Moz.2:17) piepildījās, tiklīdz Ieva uzlūkoja augli, un tas viņai šķita iekārojams. Līdz ar to pasaulē ienāca grēks un nāve – garīgā nāve un tās sekas – laicīgā un mūžīgā nāve.

Kopš šī brīža tas tiek nodots no vecākiem uz bērniem, kā mums to māca Raksti – “..viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana.. ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki..” (Rom.5:18-19), jo “vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi” (Ps.51:7), un Dievs, būdams taisns, pamatoti pieskaita Ādama un Ievas vainu visiem pēcnācējiem – “jo visi viņi ir grēkojuši” (Rom.5:12).

“Kas no miesas dzimis, ir miesa” (Jņ.3:6). Iedzimtā samaitātība tiek nodota dabiskās dzemdināšanas ceļā. Vienīgi Kristus, ticis ieņemts no Svētā Gara jaunavas klēpī (Lk.1:35), ir šīs pilnīgās un šausminošās cilvēka dabas un visu viņa spēju samaitātības un izvirtības neskarts. Tomēr šādu bezvainīgo ieņemšanu nevar attiecināt uz Viņa māti Mariju, kas dzimusi parastajā, dabiskajā veidā – tās atzīšana par grēka neskartu 1854.gadā vēlreiz apliecina, ka Romas baznīca ir organizācija, kas dzīvo no savām iedomām, bet ne no Rakstu vārda.

Zaudējis sākotnējo, dievišķo godību, kas līdz ar ļaunā nepazīšanu un spēju ticēt Dievam arī veidoja Dieva tēlu un līdzību, kura radīšanas aktā bija tam tikusi dota, cilvēks kļuva grēka vergs (Jņ.8:4). Grēks tagad kļuva viņa saimnieks, viņa noteicējs, viņa gribas paudējs. Nokļuvis pilnīgā garīgā tumsā, cilvēks ir tik apmāts, ka uzskata Evaņģēliju par ģeķību (1.Kor.2:14), bet Bauslību, kas viņu apsūdz un nolād (Gal.3:10-12) – par savu patieso pestīšanas ceļu.

Un tomēr, dabiskā cilvēka griba – “Tā neklausa Dieva Bauslībai, jo tā to nespēj” (Rom.8:7). Cilvēks, nomainījis Dieva tēlu un līdzību pret iekāri, pēc savas dabas un klausot savai gribai, izvēlas piederēt Sātanam (Jņ.8:44). No Dieva viedokļa to nevar klasificēt savādāk kā vien, ka cilvēks savos grēkos ir nedzīvs jeb gluži vienkārši – miris (Ef.2:1-5; Kol.2:13). Tādējādi cilvēks visu savu aktīvo gribu vērš pret Dievu, kas arī ir viņa galvenais, smagākais grēks – un visu citu grēku sakne.

“Grēka alga ir nāve” (Rom.6:23) – to saprotot gribas kopā ar apustuli Pāvilu izsaukties – “Es nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?” (Rom.7:24).

Bet ja Dieva taisnums paredz pielīdzināt Ādama vainu visiem viņa pēcnācējiem, tad Viņa žēlastība un mīlestība (Rom.5:16) paredz arī pestīšanu attiecināt uz visiem, kas tic (Rom.5:18).

Lielais, dievišķais mīlestības brīnums – Kristus par mums mira laikā, kad mēs, savukārt, bijām miruši dzīvībai, grēka verdzībā apzināti noraidot un nievājot Dievu (Rom.5;8; 6:20). Vai var būt vēl lielāka mīlestība kā tā, kas liek mirt, lai izglābtu savu ienaidnieku?