Pastorālais uzdevums sludināšanā – dvēseļu kopšana un mācība

Raugoties uz pasaules kā arī uz sevis paša iznīcību, ar Dieva vārdiem saistītajai un tajos balstītajai ticībai zināmos apstākļos jāiztur visstiprākie pārbaudījumi no šīs pasaules īstenības puses.

Nāves pieredzes dēļ tiek apšaubīts mūžīgās dzīvības apsolījums, grēka pieredze satricina paļaušanos uz grēku piedošanas apsolījumu, ticību pestīšanai grauj priekšstati par elli (sal.: dažādu ainu un tēlu cīniņš aizejoša cilvēka apziņā: Kristus tēls, kurš sniedz mums pestīšanu, un nepanesami, šausminoši elles tēli; par to runā Luters sprediķī “Sprediķis par gatavošanos nāvei”.) Tātad:

Nāve pieder pie Dzīvības, bet dzīvība nepieder nāvei.

No pasaules pieredzes raudzīties uz Kristus atklāsmi – tas ir Gara veikts ticības stiprinājums, sniegts Dieva vārdā; tā ir sagatavošana miršanai šajā dzīvē; tas ir, raugoties uz Jēzu Kristu, mierinājums no nākotnes pret katrām bailēm no nākotnes.

Šajā kārtā pēdējās lietas nav kristīgās ticības mērķis un robežas, bet gan ir tās pamats un saturs.

Ja mēs kā kristīga draudze vairs negaidām Dieva valstības atnākšanu un uz to negatavojamies, tad atliek vienīgi veidot šīs pasaules valsti un iet pazušanā reizē ar tās izjukšanu.

Nikolajs Berdjajevs [1874-1948]:

“Kristiešu vidū tad virsroku vienmēr gūst buržuāzijas gars, ja laicīgā pilsēta tiek samainīta ar Debesu pilsētu un, ja kristieši sevi vairs neapzinās par svētceļniekiem šajā pasaulē (Fil.3:20).”