Par brīvo gribu

Mūsu luterisko ticības apliecību mācību par brīvo gribu var apkopot šādi: dabiskās lietās cilvēkam visumā piemīt veselais saprāts un brīvā griba, arī tajā, kas attiecas uz darbu, būvēšanu, sēšanu, ēšanu, dzeršanu utt., kā arī zināmu ārēji dievbijīgu darbu veikšanu un rupju kārību atmešanu (kurās Dievs par sodu nenodod sātana varā), taču — kas attiecas uz patiesu labošanos un dievbijību Dieva priekšā — šai ziņā cilvēks vairs nav brīvs, bet grēka paverdzināts.

Mārtiņš Luters savā sprediķu grāmatā jeb Postillā par vēstulēm raksta:

“Tālāk jāsaka, ka pavisam aplami ir saprasta un pieminēta brīvā griba, ko uzskata par cilvēka spēju. Labāk to saukt par paša gribu, nevis brīvo gribu. Ādamam gan reiz piemita brīvā griba, bet ar grēkākrišanu tā. tika samaitāta un pakļauta grēkam. Tomēr tā ir saglabājusi nosaukumu “brīvā griba”, jo reiz tā ir bijusi brīva un ar Dieva žēlastību atkal būs brīva.

Tādēļ cilvēkam ir jāzaudē visa pašpaļāvība un tas nedrīkst paļauties uz saviem spēkiem, gluži kā cilvēkam, kas palicis bez rokām un kājām, ir jāpiesauc visvarenā. Dieva žēlastība, Kas māca vai rīkojas citādi, tas iestieg maldos un pievil pats sevi un citus, sacīdams: “Mīļais cilvēk, tev taču ir brīva griba, dari to, kas atkarīgs no paša, un tad Dievs darīs Savu dalu,” un tas uzskata, ka cilvēkam vajag pilnībā. paļauties uz saviem spēkiem un par tiem nekad neizmist. Jā, patiesi, neviens nav jāmudina uz izmisumu, un par izmisumu būtu jārunā. nedaudz atšķirīgi. Galvenais, lai neviens neizsamist par Dieva žēlastību, bet paļaujas uz Dieva palīdzību pret visu pasauli un pret visiem grēkiem; taču cilvēkam ir jāizmist pašam par sevi, un tas nekādā ziņā. nedrīkst paļauties uz savu brīvo gribu, pat ne tik daudz kā. vissīkākā darbiņa veikšanai.”

Postillā par Evaņģēliju Luters raksta:

“Cilvēks, kas guļ pusmiris ievainots un kails, ir Ādams un mēs, visi pārējie cilvēki, Laupītāji ir velns, kas mums uzbrukuši, ievainojuši un atstājuši mūs pusmirušus. Mēs vēl mazliet kustamies, taču paši sev neko nevaram palīdzēt, un, ja mēs paliktu guļam, mēs katrā ziņā nomirtu savā lielajā nelaimē. Tad mūsu brūcēs rastos tārpi, un mums neatliktu nekas cits kā vien posts un nāve. Satura ziņā tā ir ļoti bagāta līdzība, kas mums attēlo, kādi mēs esam un ko mēs spējam ar savu prātu un brīvo gribu. Ja nabaga ievainotais vīrs pats mēģinātu izķepuroties, viss kļūtu tikai sliktāk, jo tas pats sevi vēl vairāk savainotu, padziļinātu brūces un tikai pavairotu savas bēdas. Bet, arī palikdams guļot, viņš būtu pazudis. Tieši tāds ir mūsu stāvoklis, ja esam atstāti savā ziņā, jo, ko mēs mēģinātu darīt, mēs esam pagalam.”