Ceļš uz debesu valstību

“Tas lielā mērā veicinās jūsu ieiešanu mūsu Kunga un Pestītāja valstībā.” [2.Pēt.1:11]

Šis ir ceļš, kurš ved uz debesu valstību. Tādēļ nevienam neklājas iedomāties, ka tajā varētu nonākt ar paša sirdī sadzejotām iedomām un sapņiem par ticību. Ticībai ir jābūt dzīvai, labi vingrinātai un pārbaudītai. Lai Dievs palīdz!

Kā mūsu maldinātāji ir rakstījuši pret šiem apustuļa vārdiem, mācījuši un sacījuši: kam ir kaut dzirkstelīte ticības nāves brīdī, tas tiks atpestīts. Ja atstāsi ticību uz dzīves pēdējiem mirkļiem, cerēdams to iemantot ātri un gluži negaidīti, tad būsi vilcinājies pārāk ilgi.

Tu taču dzirdi, ka arī tiem, kuri ir stipri ticībā, jāveltī pūles, lai to vēl stiprinātu. Lai gan arī vājajiem nav jāzaudē cerība. Var notikt tā, ka viņi tiešām tiks cauri sveikā, taču tas prasīs pūles, būs grūti un smagi. Bet tad, ja ticība tiek vingrināta dzīvē un stiprināta ar labiem darbiem, ticīgais ar labu prātu un drošu paļāvību varēs ieiet debesu valstībā. Viņš varēs droši un paļāvīgi nomirt, nicinādams šo dzīvi, ar prieku to atstādams.

Tie, kuri nāks citādi, nevarēs tajā ieiet ar prieku, un debesu valstības durvis viņu priekšā nebūs tik plaši atvērtas. Viņu ieiešana nebūs tik bagātīga un prieka pilna — viņiem būs grūti un smagi jāpūlas, jādreb un jābaidās, tā ka tie labprātāk vāji un slimi dzīvotu ilgu mūžu, nekā sagaidītu savu nāves stundu.